:: e – BAZNICA ::

Ko darīt ar konfliktiem?

Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam. [Rom.14:8]

Šie vārdi brīnišķā veidā apraksta Kristības sekas, proti, kas mūsu dzīvē ir mainījies kopš esam Dieva bērni. Ja līdz tam mēs dzīvojām sev, tad tagad dzīvojam Kungam. To apustulis atgādina, jo Dieva bērniem ir arī jādzīvo kā Dieva bērniem. Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs. [Mt.5:48]

Vēstules romiešiem 14.nodaļā Pāvils risina praktisku problēmu – ticības brāļu pieņemšanu un netiesāšanu. Pēteri nodarbināja līdzīgas rūpes, kad viņš Jēzum jautāja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” (Mt.18:21) Jēzus viņam sacīja: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” Turklāt Dieva bērnu lūgšanā “Mūsu Tēvs” mēs lūdzam: “Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” (Mt.6:12)

Būtībā nav svarīgi, kurš ir vainojams konfliktā – vai es tiesājot brāli, vai brālis grēkojot pret mani. Mēs abi rīkojamies savas grēcīgas dabas vadīti, tāpēc Jēzus un Pāvils vienādi norāda uz divām svarīgām lietām:

• Ko Dievs mums ir piedevis un dāvājis.

  Pāvils: Jo Dievs viņu pieņēmis; Jo tādēļ Kristus ir miris uz dzīvs tapis. [Rom.14:3, 9]
  Jēzus: Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida.[Mt.18:27]

• Uz Dieva tiesu.

  Pāvils: Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā! [Rom.14:10]
  Jēzus: Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: Tu nekrietnais kalps! [Mt.18:32]

Svarīgākais ir tas, ka esam brāļi. Nevar gaidīt no ērkšķiem vīģes. Vispirms ir jāizmaina koks. Un kā tad mēs par brāļiem un Dieva bērniem esam kļuvuši. Vai netiesājot un piedodot?

Nē. Jēzus Kristus krusta nāve, kas ir gandarījums par visiem pasaules grēkiem ir tā iesākums. Un Kristībā mēs to iemantojam. Dieva bērniem nav psiholoģisku paņēmienu konfliktu risināšanā, bet gan vecās miesas krustā sišana. Tāpēc apustulis runā par Kristību.

Mēs varam piedot brālim no sirds un pieņemt viņu netiesājot tikai tāpēc, ka Dievs pirmais mums piedevis un mūs Kristū pieņēmis par saviem bērniem.