:: e – BAZNICA ::

Optimisma pamats

“Mani brāļi, kas bija man līdzi gājuši, tie darīja tautas sirdi bailīgu; es tomēr pilnīgi sekoju Tam Kungam, savam Dievam.” [Joz.14:8]

Cilvēki viens otru ietekmē. Viss, ko domājam un sakām, vairāk vai mazāk iespaido arī apkārtējos. Dažkārt šī ietekme var būt ļoti liela. Daļa cilvēku ap sevi izplata pesimismu un mazdūšību, turpretī citi – optimismu un prieku.

Jozuas vārdi atklāj, ka mazdūšīgie un bailīgie vīri bija laupījuši Israēla bērniem drosmi. Toreiz viņu priekšā bija liels uzdevums – ieiet Kānaānas zemē, ko Dievs tiem bija apsolījis. Zeme bija laba, bet, atgriezušies no turienes, izlūki stāstīja par stipru tautu, kas tur dzīvo, un nocietinātām pilsētām. Viņi bija pārliecināti, ka nespēs cīnīties ar šo tautu. Bībelē lasām, ka “tie izlaida nelabu slavu par to zemi, kuru tie bija izlūkojuši, starp Israēla bērniem” [4.Moz.13:32].

Kā rīkojās Jozua? Viņš turēja drošu prātu un nezaudēja drosmi. Viņš necentās apgāzt stāstīto un nesolīja, ka būs viegli, jo, cilvēciski raugoties, uzdevums patiesi šķita bezcerīgs.

Kādēļ Jozua nezaudēja cerību? Viņš min šādu iemeslu: “Es tomēr pilnīgi sekoju Tam Kungam, savam Dievam.”

Ja pesimisms ir nepamatots un cilvēkam vienkārši trūkst paļāvības uz Dievu, šāda bezcerība ir ļoti kaitīga. Tāds cilvēks laupa drosmi gan sev, gan citiem.

Tomēr kaitīgs var būt arī pārspīlēts optimisms, kuram nav īsta pamata. Taču, sekojot Dievam Tam Kungam, nekad nebūs par ļaunu turēt ticību un drošu prātu.

Tajā dienā, kad Jozua paklausīja Dieva balsij, nevis vairākuma viedoklim, Tas Kungs deva labus vārdus un Mozus teica zvērestu: “Patiesi, tā zeme, kuru tu esi savām kājām minis, tā lai paliek tev un taviem bērniem kā īpašums uz mūžīgiem laikiem, jo tu esi pilnīgi klausījis Tam Kungam, manam Dievam” [Joz.14:9].