Līdz ar Kristu krustā sists

“Un mums gan pareizi notiek: Jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.” Un viņš sacīja: “Jēzu, piemini mani, kad nāksi savā valstībā!” [Lk.23:41-42]

Ļaudis ap krustu un tajā piesisto Jēzu dalās divās daļās. Tās ir daļas, kas pavisam konkrēti norāda uz divējādo attieksmi pret Viņu, jo nav šajā attieksmē vidusceļa, nav minstināšanās un šaubu.

Jēzus kailums un neaizsargātība pie krusta, ciešanas, sāpes un atraidījums, līdz beidzot – nāve, ir pilnīgs Viņa darba – jau Ādamam apsolītā Evaņģēlija [1.Moz.3:15] piepildījums.

Lūgšana, ko Jēzus adresē Tēvam: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara” [Lk.23:34], ir Absolūcijas pasludinājums, žēlastības vēsts visai cilvēcei par visu grēku uzņemšanos un piedošanu. Tas ir lūgums, kas pilnībā manifestējas Kristus nāvē, tādējādi īstenojot Jāņa Kristītāja sniegto liecību: “Redzi, Dieva jērs, kas nes pasaules grēku.” [Jņ.1:29]

Bet krusta pakājē stāvošie ļaudis – vienaldzīgi, ziņkārīgi vērojoši un atklāti zaimojoši, pēc būtības ir attiecināmi uz vienu grupu – uz Jēzus noraidītājiem. Ironiski, ka tie Viņu nemitējās apliecināt par Glābēju, Kristu un Jūdu ķēniņu, lai gan par to neko nezināja jeb, vēl precīzāk, neko negribēja zināt.

Arī pieminētais sievu pulks, kas sekoja Jēzum līdz Golgātai, žēloja un apraudāja vien cilvēku, kas nolemts krusta nāvei. Tā ir neizpratne par Jēzu kā personu, par Viņa misiju; tā ir Evaņģēlija neizpratne, kā arī to apliecina Kristus izteiktais nosodījums un aicinājums atgriezties: “…raudiet pašas par sevi…” [Lk.23:28], tā atgādinot paša Jēzus asaras par Jeruzalemi: “Jeruzaleme, kas nokauji praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reizes es gribēju sapulcināt ap sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt.” [Mt.23:37]

Pilnīgs pretstats šai pirmajai grupai ir laupītājs pie krusta blakus Jēzum. Viņa teiktie vārdi un sevis izvērtēšana ir zīmīgi attiecināma uz visiem cilvēkiem, kas sapulcējušies soda vietā. Sakot: “Un mums gan pareizi notiek: Jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem” [Lk.23:41], viņš atsaucas Jēzus sludinātajai Absolūcijai Tēvam veltītajā lūgumā [Lk.23:34], atzīstot savu un apliecinot visu cilvēku grēcīgumu, gluži kā apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem: “Jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības.” [Rom.3:23] Tas nozīmē, ka visi cilvēki, ne tikai tie, kas vēroja krustā sišanu, bet visi visos laikos līdz pat mūsdienām, ir Kristus nāves līdzdalībnieki un tiešie izpildītāji.

Līdzās grēka atzīšanai ļaundaris apliecina Kristu: atzīstot Viņa – Taisnā ciešanas un, vēl vairāk – lūdzot viņu pieminēt savā valstībā. Kas gan ir šis apliecinājums? Tas ir grēku piedošanas – Dieva vārda pasludinājuma atklātās patiesības atziņas prieka pilns apliecinājums. Tā ir balss, kas mūsos atbild uz to, ka Kristus ir atzinis mūs, jo mēs neesam nekas cits kā ļaundaris pie krusta un vērotājs pūlī.

Kungs Kristus teikdams: “Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās” [Lk.23:46], mums norāda, ka Viņš ir Kungs pār dzīvību, pilnīgā paļāvībā citējot psalmu, kura nākošā rinda mūsu sirdīm priecīgi liecina: “Tu mani esi atpestījis, Tu uzticīgais Dievs.” [Ps.31:6] Āmen.