Kurš paliek neuzveikts?

Varena ļaunuma maskarāde ir sajaukusi mums visus ieaudzinātos priekšstatus par morāli. Tas, ka ļaunais uzdodas par gaismu, labdarību un vēsturisku nepieciešamību, galīgi samulsina ikkatru, kurš savu izpratni par morāli mantojis no iepriekšējām paaudzēm. Taču kristietim, kas dzīvo saskaņā ar Bībeli, tas tikai apstiprina, cik dziļi grēcīgs ir ļaunais.

Racionālisma neveiksme ir acīmredzama. Racionālistam ir vislabākie nodomi, taču viņam trūkst realitātes izjūtas, viņš naivi iedomājas, ka pietiks ar mazumiņu prāta, lai salāpītu pasauli. Savā tuvredzībā viņš grib būt taisnīgs pret ikvienu, taču pretēju spēku kaujas laukā tiek samīts, iekams jelko paspējis veikt. Vīlies pasaulē, kura tik nesaprātīga, viņš galu galā aptver, cik veltas viņa pūles, pamet kaujas pozīcijas un nespēkā padodas uzvarētājam.

Vēl jo ļaunāka ir ētiskā fanātisma sagrāve. Fanātiķis iztēlojas, ka viņa morālā skaidrība izrādīsies cienīga pretiniece cīņā ar ļaunuma varu, taču gluži kā saniknots vērsis viņš tēmē uz sarkano lupatu, nevis uz cilvēku, kas to vicina, – viņš pagurst un top piekāpīgs. Viņš sapinas nebūtiskās lietās un krīt lamatās, kuras izlicis par viņu atjautīgākais ienaidnieks.

Vēl ir sirdsapziņas cilvēks. Viens pats viņš cīnās pret nesamērīgu pārspēku situācijās, kurās gribot negribot nākas izšķirties. Tomēr konfliktu ir tik daudz, un katrs no tiem liek izlemt kaut ko tik vitāli svarīgu, turklāt nav cita padomdevēja vai atbalsta kā vien paša sirdsapziņa, un rezultātā šis cilvēks tiek saplosīts. Ļaunums piezogas viņam tik daudzos savādos un mānīgos ietērpos, ka viņa sirdsapziņā mostas nemiers un šaubas, līdz beidzot viņš ir ar mieru glābt savu sirdsapziņu, vairs necenšoties saglabāt to tīru; bēgdams no izmisuma, viņš sāk melot pats savai sirdsapziņai. Cilvēks, kurš paļaujas tikai un vienīgi uz savu sirdsapziņu, nepamana, ka netīra sirdsapziņa var būt daudzkārt veselīgāka un stiprāka nekā apmānīta.

Kad cilvēkus mulsina bezgala daudzu un dažādu risinājumu iespējamība, viņiem liekas, ka visdrošākais ir pienākuma ceļš. Viņi uztver pavēli kā kaut ko neapšaubāmu. Atbildīgs par pavēli ir tās devējs, nevis izpildītājs. Taču cilvēki, kurus ierobežo pavēles ietvari, nekad neriskē uzņemties atbildību par drosmīgu soli – kaut gan tas ir vienīgais veids, kā vērsties pret pašu ļaunuma būtību un kā uzveikt to. Pienākuma cilvēks galu galā būs spiests dot velnam savu tiesu.

Bet kā ir ar brīvības cilvēku, kurš alkst aizstāvēt savu pozīciju šajā pasaulē, kurš svarīgu uzdevumu vērtē augstāk par tīru sirdsapziņu un labo slavu, kurš neauglīgu principu gatavs upurēt auglīgam kompromisam un neauglīgu visudusceļu – auglīgam radikālismam? Kā tad ir ar viņu?

Viņam jābūt piesardzīgam, lai brīvība neiznīcinātu pašu. Jo, izvēlēdamies mazāko no diviem ļaunumiem, viņš nespēj saskatīt, ka lielākais ļaunums, no kura cenšas izbēgt, var izrādīties par mazāko. Lūk, kur slēpjas šo cilvēku traģēdija!

Daži meklē patvērumu no juceklīgās un varmācīgās sabiedriskās dzīves savas tikumības svētnīcā. Taču šādiem cilvēkiem nākas uzspiest klusēšanas zīmogu uz lūpām un aizvērt acis, lai neredzētu apkārtējo netaisnību. Vien pašapmāna cenu maksādami, viņi spēja pasargāt sevi no atbildīgas rīcības, kas jebkādā veidā nozīmētu aptraipīšanos. Lai ko viņi būtu paveikuši, nekad viņiem nedos mieru doma par vēl nepadarīto. Vai nu viņi zaudē sajēgu no šī nemiera, vai arī top par liekulīgākajiem no visiem farizejiem.

Kurš paliek neuzveikts? Vienīgi tas, kurš neizvirza par augstāko kritēriju ne savu prātu, ne principus vai sirdsapziņu, nedz arī savu brīvību vai tikumību, bet ir gatavs to visu upurēt, kad savā ticībā un pilnīgā paļāvībā uz Dievu sadzird aicinājumu rīkoties – paklausot un uzņemoties atbildību. Šim cilvēkam visa dzīve ir atbilde uz Dieva jautājumu un aicinājumu.