:: e – BAZNICA ::

Vārds

Senajā pasaulē jēdzienam “vārds” piemita citāda izpratne, nekā mūsdienās. Un jau iepriekš jāsaka, ka tā bija dziļāka un pareizāka izpratne.

Mūsdienu pasaule ir vārdu pilna, vārdi nāk un iet un lielākoties tie šķiet tukši, nenozīmīgi, pat bezjēdzīgi. Mēs itin labi varētu tos raksturot kā muldēšanu. Cilvēki burtiski slīkst vārdu jūrā un lielākā daļa no tiem ir bezjēdzīgi un bezcerīgi tukšs troksnis.

Senajā pasaulē turpretī vārdi tika uzskatīti par reāliem un iedarbīgiem, un tādēļ vārdus lietoja piesardzīgi. Vārds nebija tikai skaņa, bet tas bija darbīgs spēks, realitāte, kas pastāvēja pati par sevi. Izteikts, vārds bija dzīvs un tam bija pašam savs spēks un vara.

Tādējādi, kad Dievs runāja caur pravieti un deva viņam savu vārdu, tas nāca šajā pasaulē, darbojās, atstāja ietekmi uz cilvēkiem un to visu var aprakstīt arī kā vēsturi. Tā kā vārds bija dzīvs un darbīgs, senajā pasaulē liela uzmanība tika pievērsta svētības un lāsta vārdiem. Mūsdienās lāstus un lamas mēs drīzāk saprastu vienkārši kā sliktas audzināšanas sekas, bet neuzskatītu, ka tiem piemīt kāda reāla jēga vai nozīme.

Bet ja nu tas tomēr tā ir? Ja nu senā pasaule vārdu saprata labāk nekā mūsdienu cilvēks?

Senā pasaule vārdus saprata kā realitāti, kam piemīt pašai savs spēks un vara. Un tā bija pareiza sapratne. Ir brīži, kad mēs pasakām kaut ko, ko nevajadzētu sacīt, bet tas tomēr tiek pateikts. Un tas paliek kā kaut kas starp mums un to otru cilvēku kā kaut kas reāls un konkrēts, kas uz ilgu laiku maina mūsu attiecības.

Mēs vairs neesam divi, bet trīs. Starp mums vienmēr ir tas, ko nevajadzēja sacīt, bet kas tika pateikts. Jūs vēlētos, kaut varētu paņemt šos vārdus atpakaļ, bet jūs nevarat. Un tad jūs sakāt kaut ko, lai to mainītu, bet tad vairs nav trīs, bet ir jau četri. Vārdiem piemīt spēks un vara.