Kāpēc mūsdienu kristieši nevēlas privāto absolūciju?

“Kam jūs piedodat, tam arī es piedodu; jo, ja es kādam esmu piedevis, tad to esmu darījis jūsu dēļ Kristus vaiga priekšā, lai sātans mūs nepieviltu.” (2.Kor.2:10)

Daudziem krietniem luterāņiem ir nepatika pret privāto grēksūdzi un absolūciju. Tas ir tāpēc, ka, pirmkārt, viņi uzskata tās iedibināšanu daļēji par kaut ko jaunu un daļēji par atgriešanos pie pāvesta radītām lietām. Taču tā nav tiesa. Privātā grēksūdze tika praktizēta ilgi pirms pāvestības rašanās, un līdz pat XVIII gadsimtam tā pastāvēja visās luterāņu draudzēs visās zemēs. Tikai daži entuziasti to atklāti noraidīja, un tikai pēc tam, kad luterāņu baznīcās bija savairojušies racionālisti (proti, jaunā laikmeta prāta apgaismības sludinātāji), privātā grēksūdze tika atcelta, un tās vietā tika ieviesta kopīgā grēksūdze.

Otrs iemesls, kāpēc tik daudzi iebilst pret privāto grēksūdzi, izriet no viņu uzskata, ka kristīgajai baznīcai nav varas piedot grēkus virs zemes. Šādi cilvēki ir kļuvuši līdzīgi farizejiem, kuri, dzirdot par Kristu, kurš piedod grēkus, domāja: “Šis zaimo Dievu!” (Mt.9:3), jo “kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?” (Mk.2:7) Šādi cilvēki vai nu netic Dieva Vārdam, vai arī neapzinās, ka grēku piedošana savā vārdā un Dieva vārdā ir divas dažādas lietas. Savā vārdā, protams, grēku piedošanu varēja pasludināt tikai Kristus, jo tikai uz Viņu Dievs attiecināja vārdus: “Sēdies pie Manas labās rokas” (Ps.110:1); taču Dieva un Kristus vārdā arī Baznīcas kalpi atraisa un saista, jo pats Kristus viņiem to ir pavēlējis darīt. Tādēļ svētais Pāvils sniedz šodienas teksta vārdus. Kādi vēl pierādījumi būtu vajadzīgi?

Trešais iemesls, kāpēc tik daudzi nespēj saskatīt īpašo mierinājumu, kas rodams privātajā absolūcijā, ir tas, ka viņi skaidri neapzinās savus grēkus. Viņi var teikt: “Man to nevajag. Es varu gūt pietiekamu mierinājumu no kopīgās absolūcijas.” Taču vai nav iespējams, ka patiess kristietis reizēm var justies tik ļoti savu grēku nomākts, ka no sirds priecātos dzirdēt vārdus: “Tev tavi grēki ir piedoti?” Vai tad mūsdienās kristiešiem piemīt tik stipra ticība, kādu cilvēki nevarēja atrast Reformācijas laikā? Bet varbūt tieši pretēji – vai šodien ir kas tāds, kas mūsdienu cilvēkiem trūkst vairāk kā stipras ticības? Ikvienam, kurš vēlas gūt pietiekamu mierinājumu, būtu rūpīgi jāpārbauda pašam sevi: vai viņa laimes un apmierinātības sajūta izriet no ticības spēka, vai arī no tā, ka cilvēks nevērīgi izturas pats pret saviem grēkiem? Nav brīnums, ka vieglprātīgi kristieši nevēlas privāto absolūciju. Viņu grēku brūces viņus nededzina, un tādēļ viņi arī nevēlas dziedinošo balzamu.

Ceturtais iemesls, kāpēc tik daudzi nevēlas izmantot privāto grēksūdzi, ir tas, ka mūsdienu baznīcā tā nav vispārpieņemta prakse. Tā vietā privātā grēku piedošana tiek sniegta galvenokārt tiem, kas izdarījuši smagus grēkus, bet tad atgriežas, nožēlojot iepriekš izdarīto. “Tādēļ,” kāds var teikt, “vai ikviens kristietis nav brīvs izlemt – izmantot vai neizmantot šo cilvēcisko iedibinājumu, proti, privātās absolūcijas meklēšanu pirms katras Svētā Vakarēdiena saņemšanas?” Tā patiešām ir daļa no kristīgās brīvības. Tādēļ nevienu kristieti nedrīkst un nevar piespiest to darīt. Taču jāatceras, ka atrunāšanās ar “tas ir obligāti” vai “tas nav obligāti” ne vienmēr notiek ar dievbijīgiem motīviem.

Piektais un pēdējais iemesls, kāpēc tik daudzi iebilst pret privātās absolūcijas izmantošanu, ir uzskats, ka tai obligāti jāietver detalizētu savu grēku izsūdzēšanu. “Kā gan,” viņi saka, “lai es atklāju savas sirds noslēpumus cilvēkam, par kura godīgumu grēksūdzes noslēpuma paturēšanā man, iespējams, nav pilnīgas pārliecības? Vai man nebūtu jābīstas, ka negodprātīgs mācītājs varētu ļaunprātīgi izmantot manu grēksūdzi?” Taču nepastāv prasība, ka īpašai grēku piedošanai būtu jāseko tikai pēc īpašas grēku uzskaitīšanas. Vai Kristus nepiedeva grēkus triekas ķertajam bez šādas grēkus uzskaitīšanas? Vai Viņam nepietika ar to, ka triekas ķertais nāca pie Viņa kā nožēlas pilns grēcinieks ar ticīgu sirdi? Tāpat arī patiess Kristus kalps nekad nepieprasīs grēku uzskaitīšanu. Patiesībā tas ir pat aizliegts, kā skaidri norādīts Augsburgas ticības apliecības divdesmit piektajā artikulā:

Bet par grēksūdzi tiek mācīts, ka pārkāpumi nav obligāti jāuzskaita.