Kad lamāšanās ir gluži kā laipns lūgums

“Topiet tādi kā es, jo es tapu tāds kā jūs, es jūs lūdzu, brāļi. Jūs man neesat darījuši nekā ļauna.” [Gal.4:12]

Un nu, kad vēstules lielākā daļa jau ir uzrakstīta, Pāvils sāk apjaust, ka ir runājis pārāk bargi. Baidīdamies, ka ar tādu bardzību varētu vairāk kaitēt nekā nest labumu, Pāvils skaidri parāda, ka viss šis bargais rājiens ir nācis no tēvišķīga un patiesi apustuliska gara. Viņš izmanto pārsteidzoši meistarīgu runas prasmi un viņa laipnā valoda skan pāri plūstošā mīlestībā, ar nodomu atkal laipni mierināt tos, kurus viņš būs aizskāris ar savu bargo rājienu.

“Topiet lādi kā es, jo es topu tāds kā jūs.” Šie vārdi ir attiecināmi nevis uz mācību, bet uz jūtām.

Tas ir, it kā Pāvils gribētu teikt: varbūt es esmu pārāk bargi jūs nosodījis, tomēr mani mīļie galatieši, uzņemiet šo manu nosodījumu ar tādu pašu sirdi, ar kādu es jūs nosodīju.

Vai tad Pāvils sauc par lūgumu to, ka viņš ir nosaucis galatiešus par apmātiem, patiesībai nepaklausīgiem, par tiem, kuri sit Kristu krustā? Es gan to drīzāk uzskatītu par lamāšanos. Taču apustulis saka, ka viņš ir nevis lamājies, bet lūdzis un tā tas īstenībā arī ir. Uzlūkojot tēva sirdi, tā ir gluži kā laipns lūgums.

Vairāk gan jūs esat kaitējuši nevis man, bet paši sev, tādēļ es raizējos ne par sevi, bet par jums.