Par sludinātāju uzturēšanu

“Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” [Gal.6:7]

Apustulis māca tik nopietni, ka nosodījumam un pamudinājumam pievieno pat draudu vārdus, brīdinādams: “Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties!” Tas ir sacīts ļaudīm, kuri pavisam droši atstāj novārtā mūsu sludināšanas amatu.

“Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties!” Tas ir, Viņš nepacietīs, ka jūs apsmejat Viņu, apsmiedami Viņa kalpus. Kristus [Lk.10:16] saka: “..Kas jūs nicina, tas nicina Mani!”, Samuēlam (1.Sam.8:7) Dievs saka: “Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan Mani atmetuši.” Tā. nu, ja Dievs kādu laiku novilcina atriebību, tomēr savā laikā Viņš atradīs šos smējējus un sodīs tos par Viņa Vārda nicināšanu un naidu pret Viņa kalpiem. Tā. nu jūs, kas smejaties, piekrāpjat paši sevi, nevis Dievu. Jūs nevarēsiet smieties par Viņu, bet Viņš smiesies par jums [Ps.2:4].

Kad nāves brīdis būs tuvu, viņi redzēs, vai ir izsmējuši mūs (nevis mūs, bet, kā. Pāvils šeit saka, pašu Dievu) vai paši sevi.

Šie vārdi pieder mācībai par sludinātāju uzturēšanu.

Ļaudīm ir jātiek mācītiem arī šajā lietā, lai viņi zinātu, ka viņu pienākums ir godāt un uzturēt Vārda sludinātājus. Kristus [Lk.10:7] māca to pašu, sacīdams: “..Ēdiet un dzeriet to, kas tiem pie rokas, jo strādnieks ir savas algas cienīgs.” Un Pāvils [1.Kor.9:14] saka: “Tāpat arī Tas Kungs ir noteicis evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no evaņģēlija.”