Kā sātans attur cilvēkus no pielūgsmes
Nav brīnums, ka velns ir tik ļoti nodevies tam, lai cilvēkus aizvestu prom no baznīcas – vietas, kur mūsu Kungs ir pastāvīgi klātesošs ļoti reālā veidā.
Iemiesošanās sniegtie labumi nebeidzās ar brīdi, kad Jēzus uzkāpa debesīs. Jēzus pazuda no mācekļu acīm, jo “padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm” (Ap.d.1:9), taču tas nenozīmēja, ka Viņš vairs nebūs kopā ar viņiem miesā. Citādi viņi netiktu uzmundrināti ar eņģeļu apliecinājumu: “Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam” (Ap.d.1:11). Lai gan tas ir noslēpums, šis fakts, ka mūsu Dievs, kurš “tapa miesa un mājoja mūsu vidū” (Jņ.1:14), nav tālu esošs dievs, garīgajā cīņā ir vislielākais morāles stiprinājums, kādu var iedomāties.
Daži mācītāji, šķiet, ir samierinājušies ar to, ka viņu avis maz apmeklē baznīcu vai reti izmanto Dieva svētās dāvanas. Iespējams, ka viņi to ir pieļāvuši kā izdzīvošanas paņēmienu pēc tam, kad jau gadiem ir vērojuši, kā draudzes locekļi diemžēl attālinās no ticības. Taču, lai arī kādi būtu draudzes locekļu norādītie iemesli, reti dievnama apmeklējumi nav attaisnojami. Baznīcas neapmeklēšana ne tikai kaitē mums pašiem, bet ir arī liels apvainojums Dievam. (Iedomājieties, ka atsakāmies no karaļa vai prezidenta ielūguma pusdienot viņu privātajos apartamentos!) Mācītāji nevar piespiest savus ļaudis baznīcu apmeklēt biežāk, taču viņi rīkojas nepareizi, ja pārstāj lūgt un mācīt par dievkalpojuma nozīmi. Mūsu racionālistiskajā, sekulārajā laikmetā kristiešiem ir nepieciešami pastāvīgi atgādinājumi, ka debesu dārgumi, kas ir pieejami tikai un vienīgi baznīcā, ir tieši tik vērtīgi, kā Bībele apgalvo.
Ja cilvēki ticētu tam, kas jūsu baznīcā patiesībā notiek, viņi stāvētu garās rindās, lūgdamies, lai tos ielaiž. Eņģeļi nav jāskubina. Atšķirībā no mums, grēciniekiem, viņi rod visdziļāko piepildījuma izjūtu pielūgsmē mūžīgajā baznīcas dievkalpojumā, uz kuru mums ir atvērti vārti, un arī mēs varam gūt brīnišķu priekšnojautu par gaidāmo mielastu. Darba grafiks, sporta turnīri vai sabiedriskie pienākumi ir nožēlojami attaisnojumi retam dievkalpojuma apmeklējumam, kas izriet no ticības trūkuma. Kur saimnieks ir Dievs, mums nav nekāda pamatota iemesla atteikties no Viņa ielūguma uz svētku mielastu (Lk.14:12–24).
Pielūgsme kalpo kā ilgi gaidītais ūdens punkts maratonā, kurš sākas brīdī, kad kļūstam par kristiešiem. Mums visiem labi zināmās pasaules, velna un vecā “es” uzmācīgās balsis dara visu iespējamo, lai neļautu mums, nogurušajiem sportistiem, nokļūt pie dzeramā ūdens aparātiem, kuri ērti izvietoti regulāros septiņu dienu intervālos. Galu galā “ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai” (Jņ.4:14). No vienas puses, pietiek ar vienu mazu pilienu no Viņa dzīvinošā kausa. No otras puses, mūsu pašu radīto baiļu un šaubu dēļ mums ir obligāti jānāk un jādzer atkal un atkal.
Protams, tā kā mūsu dzīvais ūdens ir Jēzus (Jņ.4:1–15), velns mums nevar nopietni kaitēt. Taču viņš tik un tā var nodarīt diezgan ievērojamu ļaunumu. Visi kārdinājumi atstāt novārtā publisko dievkalpojumu rodas no velna izstrādātas taktikas ar mērķi neļaut kristiešiem pulcēties kopā šajās nocietinātajās vietās, kurās Dievs mūs sagaida Savā dievišķajā klātbūtnē. Labākais veids, kā to izdarīt, ir likt mums domāt, ka tas nav nemaz tik svarīgi mūsu garīgajai veselībai.
Tomēr ne jau ēka ir tā, kam ir nozīme. Svarīgs ir tas, kurš mūs šajā ēkā sagaida. Israēlieši skuma par Otrā tempļa atjaunošanu, jo tajā trūka viena svarīga priekšmeta – derības šķirsta. Caur šo svēto priekšmetu kopā ar viņiem bija Dievs. Un tāpat Dievs “garā un patiesībā” (Jņ.4:24) Savā mājvietā sagaida arī mūs. Ārā ir tumsa, jo “pasaules gaisma” ir Jēzus (Jņ.8:12). Tomēr tie, kuri atturas no Dieva vārda un Viņa kalpošanas, virs zemes dzīvo ellē, kura turpinās arī pēcnāves dzīvē. Galu galā tie, kuri dzīves laikā gribēja, lai Dievs viņus liek mierā, saņem to, ko tie lūdza – Viņa prombūtni. Tie, kuri dievkalpojumu nicināja uz zemes, nav spiesti to paciest debesīs. Dievs ir radījis cilvēkus, lai tie savu atdusas vietu rastu Viņā, tāpēc tie, kuri Viņu noraida, paliks nepiepildīti. Tāpat kā kristieši kristietības iekšienē gūst priekšnojautu par debesīm, neticīgie gūst priekšnojautu par elli, atrazdamies ārpus vienīgās patiesās ticības.
Tāpēc dažas baznīcas ir šķirsta vai kuģa formā. Dažkārt tiek izmantoti enkuru attēli. Kristieši caur kristības ūdeņiem iekāpj drošā Dieva kuģī (1.Pēt.3:20–21), kas viņus nes cauri grēka pilnajām dzīves jūrām. Tie, kuri atrodas ārpus šķirsta, neļauj sev saņemt Kunga glābjošo Vārdu. Kristus balss, kas dzirdama caur Viņa kalpu lūpām, bieži vien ir vienīgais, kas mūs notur virs ūdens pārbaudījumu, ciešanu un kārdinājumu viļņos.
Dēmoni nespēj sabotēt debesu dievkalpojumu, taču tie var mums uzbrukt pie šiem vārtiem virs zemes, kur mūsu Kunga vēstneši kalpo Viņa debesu pilsoņiem. Tie iekļūst arī mūsu personīgajā dvēseles templī, novēršot mūsu uzmanību no Dieva vārda un liekot apšaubīt Viņa apsolījumus. Tomēr Kungs ir mums uzticīgs. Kad mēs, tāpat kā Toms, apšaubām Jēzus klātbūtnes realitāti, Viņa vārds mūsu šaubas pārvērš ticībā. Tas notiek caur mācītājiem un ar viņu starpniecību dievkalpojumā. Nav brīnums, ka viņi tik bieži piedzīvo smagus uzbrukumus.
Ieskaties