Kā dusmas šķir cilvēku no Dieva
“[..] ikviens, kas uz savu brāli dusmojas, nododams tiesai [..]” (Mt.5:22)
Kristus nav atmetis bauslību tādējādi, ka tā vairs nebūtu spēkā. Viņš mums – gluži pretēji – ir rādījis, ka tā patiešām ir spēkā – ne tikai kā ārējs noteikums, līdzīgi, kā ir spēkā valsts likumi, bet līdz pat sirds dziļumiem. To viņš mums māca Kalna sprediķī.
Kā pirmo piemēru viņš min piekto bausli: “Nenogalini!”* To nosaka arī valsts likumi. Un valsts likumi definē, kas tiek saprasts ar tīšu slepkavību un slepkavību bez iepriekšēja nodoma un kā tās tiek sodītas. Bīstamība nu ir šī – cilvēkam šķiet, ka viņš ir piepildījis visu taisnību, neizdarot neko tādu, kas ir sodāms saskaņā ar valsts likumu. Daudziem šķiet, ka kristietība nozīmē apmēram to pašu, ko dzīvot pareizi un krietni saskaņā ar spēkā esošiem likumiem un vispārpieņemtām paražām.
Jēzus ķeras klāt pie šīs kļūdas skaidrošanas. Noslepkavot nenozīmē tikai nonāvēt un izliet asinis. Tikpat slikta ir pati vēlme to darīt. Vai arī “maigākas” formas, kuras mēs izgudrojam, lai tiktu klāt citiem cilvēkiem, piemēram, lai izlamātu tos vai pakļautu tos psiholoģiskajai vardarbībai, ķircinoties, izsmejot vai bezkaunīgi izturoties. Un sods nav tikai tas, ko kāda tiesa šeit, uz zemes, var piespriest. Galējās sekas ir tās, ka cilvēks tiek mūžīgi šķirts no Dieva.
Tātad cilvēks var būt pilnīgi taisns saskaņā ar ārējiem likumiem un prasībām un tomēr būt prom no Dieva un pazudis uz mūžīgiem laikiem. Farizeji un rakstu mācītāji bija pārliecināti par to, ka viņi dara visu, ko no viņiem var pieprasīt. Un šādu pārliecību kristietībā pauž daudzi cilvēki. Taču Jēzus pasaka mums: ja mums nav labākas taisnības, ar ko pievienoties, tad mēs nemaz neieiesim Debesu valstībā. Ja mēs dzīvojam saskaņā ar taisnības un atriebības likumu, tad arī tiksim saskaņā ar to tiesāti un visi cietīsim neveiksmi.
Bet kura tad ir labāka taisnība? Jēzus šeit to nepasaka. Kalna sprediķī viņš par to runā ļoti maz, taču tā tiek paredzēta it visur. Nav neviena cita ceļa kā vien tas, kas ieved piedošanas valstībā. Mums ir jāizprot, cik nelāgs ir mūsu stāvoklis, tā ka kļūstam garā nabagi un sākam izsalkt un izslāpt pēc taisnības. Tad varam atklāt dārgo pērli. Mēs varam saprast, kāpēc Jēzus aicina mūs nākt pie viņa. Un varam pieņemt viņa taisnību un pēc tam sākt dzīvot kopā ar viņu.
Tad mēs varam izlīgt ar brāli, neizmantojot savas tiesības pret viņu. Tad esam ar mieru panākt drīzu izlīgumu bez vajadzības iet un gaidīt uz to, ka otrs atzīsies, cik nepareizi rīkojies, vai lūgs par to piedošanu. Mēs paši esam tikuši attaisnoti un izlaisti no cietuma, kaut gan bijām vainīgi gan savu dusmu, gan skarbu vārdu dēļ. Vienīgie vārti, caur kuriem cilvēks var tikt izlaists no cietuma, ved uz piedošanas valstību. Un tur cilvēks dzīvo jaunā veidā.
* – Šādi — vienskaitļa 2.personas pavēles izteiksmē — 5.bauslis no 2.Moz.20:13 latviskots 2012.gada latviešu Bībeles tulkojumā. Mārtiņa Lutera Mazajā katehismā atrodams draudžu locekļiem ierastāks, lai gan gramatiski zināmā mērā vecmodīgāks latviskojums: “Tev nebūs noslepkavot.”

Ieskaties
Pārbaudīts ciešanu un pārdzīvojumu skolā
Sirds un prāta konflikts dzīves jēgas meklējumos
Ne piktie putni
Prieks un laime Dievā
Kristus kareivji
"Kristīgā mācība" vai "Kristīgā maucība"