Baznīca un valsts nedrīkst būt sajauktas viena ar otru

“Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes.”” (Jņ.18:36)

Saskaņā ar Kristus gribu Viņa valstībai jeb Baznīcai nevajadzētu būt nedz sasaistītai, nedz sajauktai ar šīs pasaules valstībām. Saskaņā ar Dieva Vārdu, Baznīca un valsts atrodas tikpat tālu viena no otras kā debesis no zemes. Valsts ir šīs pasaules valstība, zemes valstība; Baznīca ir Debesu valstība. Baznīca ir – kā Kungs Kristus tik bieži teica – Debesu valstība zemes virsū (Jņ.18:36). Valsts ir ārēja, miesīga, redzama valstība; Baznīca ir iekšēja, garīga, neredzama valstība. Kristus teica: “Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: redzi, še viņa ir vai tur, – jo, redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū.” (Lk.17:20-21)

Valsts pilsoņi ir visi, kas tajā ir iesaistīti ārēji – gan ļaunie, gan labie, gan bezdievīgie, gan dievbijīgie, gan neticīgie, gan ticīgie, gan nekristieši, gan kristieši. Baznīcas locekļi, gluži pretēji, ir tie, kas ir Kristus avis, kas klausās Viņa balsi un kas Viņam tic no sirds. Valsts vienīgais mērķis ir gādāt par cilvēka labklājību uz zemes, aizsargāt savus pilsoņus un uzturēt mieru, disciplīnu un kārtību. Baznīcas mērķis savukārt ir sludināt par mieru starp cilvēku un Dievu, pasargāt cilvēku no grēka, nāves un elles, kā arī nostiprināt mūžīgu taisnību, mūžīgu dzīvību un mūžīgu svētlaimi. Valsts dzīvi vada dabiskā gaisma jeb cilvēka saprāts; Baznīca, savukārt, ir Svēto Rakstu tiešās, dievišķās atklāsmes gaismas apgaismota. Valsts pieņem savus likumus; Baznīcu pārvalda Dieva mūžīgais likums. Valsts soda tikai ārēji ļaunu darbu, bet Baznīca fokusējas arī uz sirds bezdievīgo noslieci. Valsts atļauj visu, kas veicina tās pasaulīgos mērķus, bet Baznīca atļauj tikai to, ko Dievs Savā Vārdā ir pasludinājis par atļaujamu.

Valsts pavēl, jo tai ir vara, un tā pieprasa paklausību sava īpašā stāvokļa dēļ; Baznīca neko nepavēl, balstoties uz savu varu, tā pieprasa paklausību tikai tam, ko Kristus ir pavēlējis. Valsts uzspiež savu varu ar zobenu un ārēju spēku, savukārt Baznīca paceļ tikai Gara zobenu, tas ir, Dieva Vārdu, kas ir Baznīcas pārliecināšanas spēks. Valsts būtiskas sastāvdaļas ir varneši un tie, kas šai varai ir pakļauti, – tie, kas izdod pavēles, un tie, kas tām paklausa. Baznīcā visi ir vienlīdzīgi un pakļauti viens otram tikai mīlestības dēļ.

Tādējādi mēs redzam, ka saskaņā ar Dieva Vārdu Baznīca un valsts patiešām ir atdalītas, un vienu no otras šķir milzīgs attālums. Tāpēc neviens Bībelei ticīgais nevar atkāpties no uzskata, ka saskaņā ar Kristus gribu Baznīca un valsts nedrīkst būt sajauktas viena ar otru. Baznīca pastāv valstī, jo Baznīca joprojām ir Debesu valstība uz zemes. Bet valsts nav Baznīcā, jo valsts noteikti atrodas uz zemes, nevis Debesu valstībā, kas ir Baznīcas ekskluzīvā teritorija. Baznīca neatrodas valstī kā Baznīca, bet gan kā indivīdu grupa, kas ir arī šīs valsts pilsoņi. Valsts amatpersonas var atrasties Baznīcā nevis kā autoritātes ar saviem likumiem un ārējo varu, bet gan kā kristieši un brāļi, un tāpēc Baznīcā viņi ir vienlīdzīgi varā un tiesībās ar visiem pārējiem Baznīcas locekļiem. Pasaulīgi vadītāji valda pār Baznīcas locekļiem nevis kā pār kristiešiem, kas pieder Baznīcai, bet gan tikai kā pār savas valsts pavalstniekiem. Tāpēc valsts nevalda pār pašu Baznīcu vai pār kristiešu sirdsapziņu, ticību un dievkalpošanu, bet gan tikai pār viņu mirstīgo ķermeni un pār viņu šīs pasaules labumiem. Kristus teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder” (Mt.22:21), tā mūsu Pestītājs nepārprotami nošķir Dieva valstību no pasaulīgām valstībām, kā arī skaidri parāda atšķirību starp Baznīcu un valsti.