Dieva tauta tiek šķīstīta no nepatiesiem cilvēkiem

“Savā neveiksmē viņi gan saņems nelielu palīdzību, bet daudzi tiem pievienosies tikai ar viltus domām sirdī. Arī no sapratīgiem daži kritīs, lai taptu šķīstīti, vētīti un garīgi tīrīti līdz dienu beigām, jo Dieva noliktais pēdējais laiks vēl nav klāt.” [Dan.11:34-35]

Visa Daniēla grāmata ir mierinājuma un iedrošinājuma grāmata, kas rakstīta, lai sagatavotu Dieva ļaudis ļaunām dienām. Tādēļ ir labi šo grāmatu lasīt un studēt jau miera laikos. Dieva ļaudīm arvien būs kaut neliela palīdzība. Toreiz no Matiasa dēliem Makabejiem, vēlāk no citiem ļaudīm. Tomēr ar šo pantu teksts beidz stāstīt par paredzējumiem, kas attiecās uz Vecās Derības tautu un tālāk tiek sniegts plašs pravietisks skatījums uz nākotni.

Te mēs sākotnēji lasām par atkrišanu baznīcā, jo vajāšanu laikā laimes meklētāji to pamet. Paliek tikai cilvēki ar patiesiem motīviem, kuriem vajāšanas kalpo kā viņu šķīstīšana. Tāpat kā cēlmetāls tiek kausēts un atdalīts no sārņiem, tāpat kā labība no pelavām, tāpat Dieva tauta tiek šķīstīta no nepatiesiem cilvēkiem. Te mēs redzam, ka vajāšanu laiks var būt arī Dieva nolikts, lai šķīstītu baznīcu no sārņiem ar ko tā apaug labos laikos. Tad tie cilvēki, kas baznīcā meklēja savu īslaicīgu izdevīgumu pazūd un atkāpjas, jo uzskata šos laikus par neizdevīgiem. Tagad nedrīkst! Bet tie ir īpaši Dieva nolikti laiki, lai atsijātu pelavas, lai izdedzinātu sārņus.

Kad mēs redzam, ka šādi cilvēki atkrīt no baznīcas, mums nav jābīstas un jādomā, ka baznīcas gals ir klāt. Tieši otrādi, to redzot mums jāzina, ka Dievs tieši iejaucas un stiprina savu baznīcu šādā veidā. Citādi šādi ļaudis pārņemtu baznīcu un padarītu to par izpostīšanas vietu, par tirgus laukumu, kas kalpotu viņu iegribām un nolūkiem. To Dievs nekad nepieļaus un tādēļ viņš sūta stipru vēju, kas aizpūš pelavas un uguni, kas sadedzina sārņus.

Dieva tautai, to redzot, nevajag nedz bīties, nedz un domāt kā noturēt atkritējus, bet tiem jāzina, ka te ir redzama Dieva roka darbībā, kurš šķīsta savu baznīcu. Mēs cilvēki to nespējam, jo mēs nevaram ieskatīties citu sirdīs. Mēs esam aicināti uzticēties, tādēļ mēs bieži tiekam pievilti. Bet tad iejaucas Dievs un notiek, ka pelavas un sārņi paši atkrīt.

Kad šādas lietas notiek, mums jāzina kā tās neturpināsies bezgalīgi, ka Dieva noliktais laiks vēl nav klāt, bet tad, kad vajadzīgā šķīstīšana būs beigusies, Dievs atkal dos ticīgiem mierīgākus laikus. Ja tā skatāmies uz lietām, redzam ka vēsturei ir gluži cits izskaidrojums, nekā cilvēki to parasti domā.