Gulēšana ar acīm vaļā

Svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atrod nomodā. (Lk.12:37)

Viņš aicina tos turēt nomodu. Nē, ne jau negulēt un nesnaust, nekad ne dienu ne nakti ar kādu miesīgu snaudu vai ar kādu miesīgu miegu, bet Viņš šeit runā garīgā nozīmē. Viņš aicina mūs turēt ticības nomodu. Jo mēs taču to zinām, ka garīgā nozīmē pat būdami miesīgā nomodā gaišā dienas laikā mēs varam gulēt. Protams ne jau ar acīm ciet, bet darīdami savus darbus mēs varam domāt kaut ko pilnīgi citu, sēdēdami dievnamā mēs arī varam kaut ko citu pavisam prātot un plānot.

Jā, tā kādreiz ir gadījies, ka ļaudis nāk un saka: mācītāj man šodien sprediķa laikā ienāca prātā brīnišķa doma. Par kaut ko pavisam citu ne jau par pestīšanu un Dieva vārdu, par to kā savas lietas kārtot un savus dzīves ceļus vadīt.

Redziet kā var gulēt un sapņot ar acīm vaļā. Pat itin kā dzirdēt, pat itin kā visu citu redzēt un ar savām rokām kaut ko darīt, un ar savām kājām kaut kur iet, un tomēr gulēt, sapņot kādus sapņus.

Pestītājs aicina mūs uz garīgu nomodu, ka Viņu allaž pieminam, ka Viņu allaž uzlūkojam un allaž pie viņa lietām esam klāt ne vien ar savu muti, ne vien ar savām rokām un kājām un visu pārējo, kas mums ir, bet vispirms ar savu sirdi un prātu. Tas ir šis garīgais nomods.

Un, ja esam iesnaudušies, tad tūdaļ Viņš mūs aicina un mudina mosties. Pamosties no šīs pasaules sapņiem, ilūzijām, no šīs pasaules ceļiem, jo tieši šādā veidā mūsu gurni ir apjozti un mūsu lāpas deg. Dieva vārda gaisma ir mūsu vidū iedegta. Piederība Viņam ir mums piekodināta.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]