Patiesi nodoties Dievam

“Jāzeps sekoja saviem brāļiem un atrada tos Dotanā.” [1.Moz.37:17]

Šajā lielajā postā un briesmās, kas piemeklējušas Jāzepu, redzam, ka Dievs un eņģeļi klusē, ļaujot, ka Jāzeps nokļūst visnožēlojamākajā postā, gandrīz pašā nāvē. Viņi gan redz, ka tēvu ļoti apbēdinās un satrieks mīļā dēla zaudējums, tomēr netraucē brāļiem īstenot viņu nodomu.

Tādēļ mums vajadzētu citam citu mudināt būt pacietīgiem, sekojot šo ļaužu piemēram, – viņi, savu krustu nesot, ir bijuši līdzīgi mums.

Ar šī pārbaudījuma un soda palīdzību Dievs pasargās Jēkabu un viņa dēlus, lai tiem nebūtu jānomirst badā, turklāt panāks, ka tie Ēģiptē atgriezīsies un nāks pie patiesas Dieva atziņas, tā ka daudz ļaužu iemantos pestīšanu.

Arī Kristus Jaunajā Derībā par Saviem svētajiem jeb ticīgajiem saka: “Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās? Es jums saku: Viņš viņu lietu izlems visai drīz.” (Lk.18:7–8)

Ak, kaut mēs spētu ticēt un turēties pie šiem Kristus, Dieva Dēla, vārdiem! Kaut mums būtu tāds gars, kas ar prieku sacītu: lai man atņem manu mantu un dzīvību, lai viss zūd, es tomēr esmu pārliecināts, ka Dievs to visu dara un kārto, gribēdams man labu. Ja mēs spētu tā sacīt, tad būtu īsti kristieši un visas pasaules uzvarētāji. Tas arī nozīmētu – patiesi nodoties Dievam un paklausīt Viņa labajam prātam.