:: e – BAZNICA ::

Jāņa evaņģēlija ievadvārdi

“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva.” (Jņ.1:1-2)

Bieži ir ticis uzskatīts, ka Jāņa evaņģēlija ievadvārdi atspoguļo unikālu kristiešu izpratni, kas radusies grieķu filozofijas iespaidā un ir vērsta pret jūdiem. Tas ir aplams uzskats. Savu liecību Jānis patiesībā sāk ar Mozus grāmatām.

Pirmais Jāņa evaņģēlija Vārds “iesākumā” ir arī pirmais Bībeles vārds “sākumā”, “iesākumā” vai “sākotnēji”, un tas ir arī Pirmās Mozus grāmatas nosaukums ebreju Bībelē. Vairāki baznīcas tēvi uzskatīja, ka vārds “iesākumā” saprotams nevis kā kāda procesa sākums, bet gan kā kaut kā pamats, nolūks vai cēlonis.

Piemēram, teikums – iesākumā es apguvu aritmētiku un tad ķēros pie algebras – var nozīmēt gan vēlmi norādīt uz lietu secību laikā, gan arī vēlmi uzsvērt, ka aritmētika ir algebras pamats.

Labs piemērs no Rakstiem būtu psalma vārdi: “Bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums.” (Ps.111: 10) Tā Kunga bijība šajā gadījumā ir nevis gudrības iesākums kā pirmais solis laika nozīmē, kam seko nākošais, bet gan pamats, kurā gudrība sakņojas.

Komentējot Jāņa evaņģēliju, Origēns norāda, ka ne tikai grieķu valodā, bet arī Rakstos vispār vārdam “iesākumā” ir vairākas nozīmes. Beigu beigās Origēns nonāk pie secinājuma, ka vārds “iesākumā” jāsaprot nevis laika, bet pamata jeb būtības nozīmē, proti, visas radītās esamības pamatā ir Dieva Dēls – Mūžīgais Vārds, Mūžīgais Saprāts, kā lasām Jāņa evaņģēlija prologā – “iesākumā bija Vārds”.

Ne tikai Origēns, bet arī Irenejs, pirmo Bībeles vārdu “iesākumā” saprata nevis kā iesākumu laika nozīmē, bet kā radīšanas pamatu un šis pamats bija Dieva Dēls.

Mūsdienās šo uzskatu ir attīstījis R. Reno. Tātad Pirmajā Mozus grāmatā “iesākums” ir Dieva Vārds kā Dieva radīšanas pamats, mērķis un piepildījums, un nav šaubu, ka Jāņa evaņģēlija prologs atsaucas uz Radīšanas stāstu, bet vārds “iesākumā” Jāņa evaņģēlijā atklāj kaut ko vairāk.

Pirmā doma varētu būt, ka ar vārdu “iesākumā” Jānis runā par radīšanas sākumu. Varētu arī uzskatīt, ka viņš runā par mūžību, pirms pasaule tika radīta, “kad radība vēl nav pastāvējusi.” Varētu arī sacīt, ka Jānis šeit saka: “Vienalga, kad bija visas radīšanas sākums, Vārds tad jau bija. Līdzīgi Dievam viņš ir mūžīgs. Viņš bija jau pirms visām radītām lietām.”

Tomēr visos šajos gadījumos vārds “iesākumā” tiek saprasts vispirms laika, nevis pamata nozīmē. Tā kā evaņģēlists saka, ka iesākumā Vārds jau “bija”, turklāt dažādās niansēs atkārto to trīs reizes, tad, protams, Vārds netika radīts, tas netapa, jo tas jau bija, bija pie Dieva un bija Dievs.

Tātad Vārds ir mūžīgs un ja vārdu “iesākumā” attiecinām nevis uz radīšanas sākumu, bet uz pašu Vārdu, tad to nekādā ziņā nevar saprast laika nozīmē. Tādēļ Vārdu “iesākumā” nevajadzētu attiecināt uz radīšanas laiku, bet uz pašu Vārdu pamata nozīmē.

Kas tad ir šā mūžīgā Vārda pamats? Protams, Vārda pamats jeb Iesākums ir pats mūžīgais Tēvs. Vārds nāk Tēvā un pašā Vārdā ir Tēvs, un tādēļ viņa dabas iesākums ir bez sākuma. Vārds “iesākumā” nenorāda uz sākumu laika izpratnē, bet uz Tēvu kā Iesākumu, no kurienes Vārds nāk.

Un šajā ἀρχή (iesākumā), kas ir augstāk par visu un pāri visam bija Vārds, ne kopā ar visām tām lietām, kas atrodas zem viņa, bet gan nošķirti no visām radītām lietām, pēc savas dabas būdams līdzdalīgs paša Iesākuma mūžīgumā. Tieši uz to norāda vārdiņš “bija”, kuru evaņģēlists tūdaļ pievieno vārdam Iesākumā – Vārds bija Tēvā pēc savas dabas. Ar to evaņģēlists raksturo Vārda dzimšanu mūžībā no Tēva. Viņā bija Vārds, tikpat mūžīgs un dievišķs kā Tēvs, ar kuru tam bija mūžīgas attiecības.