Luterisko baznīcu vienība

“Selektīvā sadraudzība” tādējādi nav atbilde luterāņu vienotības problēmai. Mums ir jāizvairās ne vien no šādas sadraudzības, bet ari no paša šī termina. Tas ir maldinošs un to neattaisno ari tas apstāklis, ka vienā un tajā pašā baznīcā cilvēka sirdsapziņa var likt viņam izvairīties saņemt sakramentu no tāda mācītāja, kura mācības ir apšaubāmas vai maldīgas, kā Luters to norādīja savā vēstulē Frankfurtes kristiešiem 1532. gadā.

Kā gan mēs varam uzlikt mūsu mācītājiem vai lajiem atbildību par lēmumu pieņemšanu attiecībā uz to, vai praktizēt communio in sacris ar citas baznīcas locekļiem vai baznīcām, ja pat mūsu bīskapi, baznīcu prezidenti un teologi nevar pateikt, kas ir tā luterāņu vienotība, pēc kuras mēs tiecamies? Un lietot sakramenta svinēšanu kā līdzekli neeksistējošas vienības radīšanai, šo ļaunprātīgo sakramenta izmantošanu, kas itin bieži notiek mūsdienu protestantismā un kuru mēs allaž esam kritizējuši, būtu jābūt neiespējami tādā luteriskā baznīca, kura zin, kāds ir altāra sakramenta iestādīšanas mērķis.

Kāds tad ir pareizais un daudzsološais ceļš uz vienību? Vai tās būtu ilgstošas pārrunas starp baznīcu padomēm un apvienošanās komitejām? Vai tās būtu teoloģiskas diskusijas starp mācību spēkiem, teoloģiskām komitejām un atsevišķiem teologiem? Vai tā būtu teoloģiska darbība, kuru veiktu vai nu tādas organizācijas, kā PLF Teoloģijas nodaļa, vai brīvas konferences, līdzīgas Bedbolā notikušajai? Un mums ir jāatbild, ka nepieciešams ir viss šeit uzskaitītais. Mums ir jālieto visi iespējamie līdzekļi un jāizpēta visi pieejamie ceļi.

Patiesas luterāņu vienības panākšanā ir jāpiedalās visai baznīcai. To nevar panākt vienīgi prezidenti, baznīcu padomes, teologi vai laji. Tajā ir jāpiedalās visai baznīcai. Tik daudzi nopietni mēģinājumi piedzīvo šķietamu neveiksmi tādēļ, ka mums allaž piemīt tendence sagaidīt pārāk daudz no vienas baznīcas daļas – bīskapiem, sinodēm, komitejām, mācītājiem, lajiem, teologiem, sievietēm, jauniešiem. Mums ir jāraugās uz visiem kopā. Tas nenozīmē, ka visām mūsu baznīcām, sākot no bērnu dārziem un beidzot ar mācību spēkiem, no baznīcu padomēm līdz jauniešu biedrībām, būtu jākļūst par diskusiju klubiem. Tas drīzāk nozīmē to, ka ikviens baznīcas loceklis pilda savu pienākumu konkrētā vietā, pēc sava aicinājuma, kā to izprata ari Luters. Baznīcu vadītājiem ir jādod savs ieguldījums, pacietīgi risinot pārrunas, teologiem ir jāveic viņu grūtais pētniecības, diskutēšanas un mācīšanas darbs. Studenta “aicinājums” prasa cītīgu mācību darbu.

Tādējādi ikvienam baznīcas loceklim ir savs aicinājums un savi pienākumi. Uzsvars, kurš luteriskajā baznīcā tiek likts uz vispārējo visu ticīgo priesterību, padara par pienākumu ikvienam lajam strādāt savas baznīcas labā, un tas nevar tikt paveikts bez rūpīgas apmācības, bez nopietnām Bībeles un katehismu studijām. Vecākiem ir dots godpilnais pienākums audzināt savus bērnus. Kristībā dotais svinīgais solījums nenozīmē vienīgi ļaut viņus mācīt citiem. Neviens nespēj veikt apmācību Dieva vārdā un katehismos labāk kā ticīgi tēvi un mātes.

Tādējādi ikviens “stāvoklis” saistās arī ar pienākumiem, pat arī tādu cilvēku stāvoklis, kuri ir veci un slimi un nespēj darīt neko vairāk, kā vienīgi lūgt, tādējādi veicot nozīmīgāko un grūtāko baznīcas darbu. Dievs mums vēl nav devis tādu luteriskās ticības atdzimšanu, kāda tika piedzīvota XIX gadsimta pirmajā pusē, dižo atdzimšanu, pateicoties kurai mūsu baznīcas vēl joprojām ir dzīvas. Tāpat mēs arī nedrīkstam gaidīt, ka pēkšņi notiks kāds liels brīnums un pēkšņi tiks panākta patiesa vienība starp luterāņiem.

Luterisko baznīcu vienība var īstenoties vienīgi tad, ja mūsu baznīcas atgriežas pie rūpīgas žēlastības līdzekļu lietošanas, pie nopietnas Dieva vārda un reformācijas ticības apliecību studēšanas. Un tam ir jānotiek ikvienā baznīcas darbības jomā. Mūsu baznīcu vadītājiem ir jākļūst par labiem teologiem un laikā, kad administratīvā darba slogs visā kristīgajā pasaulē padara par praktiski neiespējamu savienot administratīvo un teoloģisko darbību, kas vēl bija iespējams XIX gadsimtā, ir jāsaņem teoloģiskas konsultācijas. Romas katoļu baznīcā pastāv stingrs nosacījums, ka ikvienas diacēzes apakšvienībā ir jābūt “canonicus theologus”. Savukārt teoloģijas pasniedzējiem ir jābūt ne tikai ekleziālai pieredzei, bet arī jādzīvo un jāstrādā ciešā kontaktā ar mācītājiem un draudzēm. Citādi viņi mācīs abstraktu teoloģiju, kura baznīcai nepalīdzēs. Visi ievērojami teologi nepieciešamības gadījumā ir spējuši izteikt visdziļākās domas tik vienkāršā valodā, lai tās spētu saprast draudze.

Mūsdienās vēl joprojām tiek lietotas Akvinas Toma lūgšanas un korāļi, un Lutera katehismi ir dziļas teoloģijas meistardarbi, kurus spēj saprast ikviens kristietis, pat bērns. Gluži tāpat kā baznīcas pārvalde pārvēršas vienkāršā baznīcas politikā, ja tā netiek balstīta skaidrā un dziļā teoloģijā, tā arī teologs, kurš zaudē kontaktu ar reālo baznīcas dzīvi, kļūst vienīgi par teorētisku zinātnieku, kurš runā par Dievu līdzīgi, kā kurpnieks runā par savu ādinieku, kā Luters ir raksturojis to profesionālismu, kurš apdraud visu teoloģiju. Mācītāji, kuriem nav nopietnas teoloģiskās izglītības un kuri vairs nestudē, kļūst vienīgi par organizatoriem, un viņu sprediķi vai “sprediķīši” pārstāj būt par tīrā Evaņģēlija pasludinājumu.

Laji, kuri tā arī nepilda dievišķo aicinājumu, kas viņiem ir dots, pateicoties vispārējajai priesterībai, var kļūt labi draudzes vai sinodes, baznīcas padomes un komitejas biznesa menedžeri, taču tas, ko viņi veido, nav kristīga draudze Jaunās Derības un luterisko ticības apliecību izpratnē. Tā drīzāk ir sava veida reliģiska biedrība, biedrība, kurā tiek attīstītas kādas reliģiskas intereses. Iespējams, ka viņi ir labu griboši, dievbijīgi ļaudis, kuri dedzīgi vēlas uzbūvēt “Dieva valstību”, taču viņi nezin ne to, kas ir Dieva valstība, ne to, kas ir Kristus baznīca. Viņi neizprot, ka mēs nevaram uzcelt Dieva valstību un ka Kristus baznīcu uzceļ Viņa Evaņģēlijs un Viņa sakramenti. Ja šādi cilvēki mēģina panākt baznīcas vienību, viņi spēj domāt vienīgi cilvēciskas socioloģijas kategorijās. Viņi nezin, ka baznīcas vienība pilnībā atšķiras no tās vienības, kāda pastāv cilvēku sabiedrībā.

Tādējādi vienīgais veids, kādā var panākt vienību, ir no jauna atklāt baznīcas raksturu, ar Dieva palīdzību pārveidot mūsu sekularizētās baznīcas, sinodes un draudzes patiesā baznīcā, kura dzīvo no Evaņģēlija un Kristus sakramentu spēka. Ikvienam no mums ir jāatgriežas pie tā aicinājuma, kuru mums ir devis Dievs. Tad mūsu dzīves tiks integrētas patiesās baznīcas dzīvē un mēs piedzīvosim to, ka tur, kur ir patiesā baznīca, vietējā draudzē, sinodē vai baznīcā, vienība, pēc kuras mēs tiecamies, tiek mums dota no augšienes. Cita ceļa nav: Ubi ecclesia, ibi unitus.