Grēcinieka vai grēka attaisnošana

Noklausies šo e-publikāciju

Atcerēsimies, ka reformācijas laika mācība par attaisnošanu vienīgi ticībā, ko saskaņā ar Svētajiem Rakstiem apliecināja Luters, ir saprotama un vērtējama Dieva mūžīgās tiesas kontekstā un tādējādi tā skar grēcinieka attaisnošanu Dieva tiesas priekšā un viņa likteni mūžībā. Savukārt mūsdienu liberālā luterisma – kas veidojis un parakstījis 1999. gadā ar Romas katoļu baznīcu “Kopīgo deklarāciju par attaisnošanu” – teoloģiskais un kultūrvides konteksts attiecībā uz attaisnošanas mācību ir pavisam cits.

Mūsdienu liberālie Pasaules Luterāņu Federācijas (turpmāk – PLF) luterāņu teologi runā ne tik daudz par mūžību, cik par šo dzīvi; ne tik daudz par grēcinieka, cik par grēka attaisnošanu. Tādēļ viņi pieņem un aizstāv Baznīcā dažādus Bībelē nosodītus grēkus un netikumus, arī viendzimuma kopdzīvi un citus laulības pārkāpšanas veidus; saskaņā ar Svētajiem Rakstiem tā ir dvēseles un miesas samaitāšana gan šajā laikā, gan mūžībā. Viņi nesatraucas par grēcinieka attaisnošanu Dieva tiesas priekšā mūžībā (šķiet, ka šai tiesai nemaz netic), bet rūpējas un iestājas par grēka attaisnošanu pasaules un Baznīcas priekšā šeit un tagad, lai iegūtu pasaules labvēlību un varētu dzīvot savās iekārēs. Tādas ir viņu runas un sludināšana. Ar tādiem mums nav bijis un nebūs pa ceļam.

Tieši mūsdienās Romai vajadzēja šos “luterāņus” nosodīt ar visu veidu lāstiem, taču tā saka: “Miers, miers!”, un lāsti tiek pabīdīti malā: uz šiem ļaudīm senie lāsti vairs neattiecoties: kas negrib būt Romas nolādēts, lai stājas viņu pulkā! Ar to mēs, Kristus evaņģēlijam uzticīgie luterāņi, nevaram būt mierā. Mēs varam tikai lūgt kopā ar tēvu Jēkabu: “Viņu padomam lai nepiebiedrojas mana dvēsele, viņu pulkam lai nepievienojas mana sirds!” (1.Moz.49:6)

Vēl vairāk – tieši kopā ar šādiem PLF ļaudīm Romas ļaudis pavisam nesen lielā vienprātībā ir uzrakstījuši un oficiāli pieņēmuši jaunu lasāmgrāmatiņu “No konflikta uz kopību”, ar kuras palīdzību tie vēlas savā starpā ne vien noslēgt mieru, bet arī nodibināt pilnīgu un redzamu Baznīcas vienību.

Kāds varētu celt iebildumus, ka “Kopīgajā deklarācijā par attaisnošanu” runa taču ir nevis par morāli, kas vadošajās PLF baznīcās tiešām ir noslīdējusi visai zemu, bet par attaisnošanas mācību un tās formulējuma teoloģiskajām niansēm un detaļām. Te būtu vietā norādīt, ka mācība par attaisnošanu ir skatāma ne vien Pēdējās tiesas un mūžības kontekstā, bet arī šīs dzīves kontekstā. Tikai šķista ticība var nest šķīstus un Dievam tīkamus augļus. Tāpēc Rakstiem uzticīgie luterāņi labprāt atgādina Lutera rakstīto:

“Kur šis artikuls [par attaisnošanu ticībā] ir skaidrs, tur arī kristietība ir skaidra un šķīsta, vienprātīga un bez jebkādiem novirzieniem; bet, kur tas nav skaidrs, tur nav iespējams izsargāties no maldiem vai fanātiķu gara.”

PLF vadošo dalībbaznīcu izteiktā slīdēšana Sodomas un Gomoras virzienā ir tikai uzskatāmas sekas to atkrišanai no šķīstās izpratnes mācībā par attaisnošanu ticībā; ja tie būtu palikuši patiesībā, tie nebūtu maldu un samaitāšanas ceļu gājuši. Šie ļaudis ir nomaldījušies un vairs īsti nezina, ko nozīmē Kristus, bauslība, evaņģēlijs, ticība, svētums, kristīga dzīve, Svētie Raksti, pestīšana, Dieva dusmas un citas ticībai izšķirīgi svarīgas lietas. Taču tieši šo ļaužu aplamo ticību un sagrozīto mācību pat attaisnošanu uzteic un slavē Romas baznīca. Tieši ar šiem ļaudīm Roma meklē nodibināt pilnīgu un redzamu Baznīcas vienību. Vai mēs to maz varētu iztēloties, ka Lutera laika Romas baznīca būtu gatava apvienoties ar baznīcām, kas savos dievnamos kā pārliecības un cīņas simbolu izkar lesbiešu, geju, biseksuālu un transpersonu (LGBT) varavīkšņainos karogus un kas ne vien šādas Dieva nolādētas lietas pieļauj un dara (1.Kor.6:9), bet arī, pazaudējušas kauna jūtas, priecājas un lepojas par tām (Rom.1:32)? Lutera laikā nekas tāds nebūtu iedomājams. Tādējādi, ja mēs ņemam vērā gan Lutera laika, gan mūsdienu teoloģiskos un kultūrvides kontekstus, tad attiecibā uz jautājumu par attaisnošanu ticībā mēs iegūstam vēl daudz kontrastaināku skaidrību par apgalvojumu, ka Luters un ticības apliecībām uzticīgie luterāņi ir palikuši pie savas sākotnējās mācības, bet Roma ir gājusi tālāk savu īpatnējo dogmatiskās attīstības ceļu.

[Fragments pārpublicēts no laikraksta “Svētdienas Rīts]