Gana amats un skolotāja amats

Mācītājs, latiņu valodā pastor, t.i., gans, ir parastais apzīmējums draudzes vadītāja amatam. Taču Jaunajā Derībā šī amata veicējs nekad netiek apzīmēts par ganu; draudze gan tiek saukta par ganāmpulku (Ap.d.20:28 u.t.; 1.Pēt.5:2; Lk.12:32). Vienīgi Kristus pats sevi sauc par Labo Ganu (Jņ.10; sal. Lk.15:3-7); Viņš ir dvēseļu “Gans un Sargs [Bīskaps]”, pie kura atgriežas nomaldījušās avis (1.Pēt.2:25). Draudzes vadīšanas darbs tiek apzīmēts par “ganīšanu”, kad Augšāmceltais saka Pēterim: “Gani manus jērus / manas avis!” (Jņ.21:15-17). Tātad šo darbu, ganīt ganāmpulku, uzdod Tas, kurš pats ir Gans un tāds paliek (sal. Ap.d.20-28; 1.Pēt.5:1 u.t.; 1.Kor.9:7). Vienīgi Kristus, tātad, ir Gans, un ganīšanas darbs tiek veikts Jēzus Kristus Vārdā un uzdevumā. Ka šī darbība tiek uztverta pareizi, tas šeit ir izšķirošais un tur ieraugāms, ka runa šeit nav par kaut kādiem tituliem, bet gan vienīgi par veidu, kā šis uzdevums tiek veikts. Vai saskaņā ar šādu atziņu kristīgajā draudzē vispār var pastāvēt kaut kādi tituli, kaut kāda hierarhija, baznīcas pagodinājumi, nopelniem bagāti baznīcas darbinieki u.tml.?

Asā Jēzus runa, kas vērsta pret farizejiem, līdzīgā veidā runā skaidru valodu, un pie tam kļūst redzama tā pati situācija, šeit saistībā ar skolotāju un mācību: “Bet jums nebūs saukties par rabi; jo jums Skolotājs ir viens, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Nesauciet arī nevienu virs zemes par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Nesauciet sevi arī par skolotājiem (ar grieķu vārdu “καθηγητής” mūsdienu grieķu valodā apzīmē profesoru), jo vienīgi Kristus ir jūsu skolotājs.” (Mt.23:8-10) Mācekļi ir “skolēni”, Kristus ir vienīgais skolotājs, un visa mācība tādēļ var būt tikai Kristus mācība. Kura gan cita mācība drīkstētu stāties tai līdzās vai pat tās vietā, pretendējot uz to, ka tā būtu saistoša baznīcā, ja tā nenāk no šī viena Gana un Skolotāja Jēzus Kristus?

Un vēl par amatu: tas, ko mēs apzīmējam ar vārdu “amats” un kas bieži tiek pārprasts kā rangs vai cienījams stāvoklis, latīņu valodā tiek izteikts ar vārdu “ministerium” un grieķu valodā ar vārdu “διακονία” – tā, tātad, ir kalpošana. Pēc Kristus parauga un vārda ir spēkā izteikums “Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps” (Mt.23:11; 20:25-28). Atšķirīgas nav personas, bet uzdevums. Ap.d.6 vārds “diakonija” lietots, gan runājot par kalpošanu pie galda (Ap.d.6:1-2), gan kalpošanu vārdam (Ap.d.6:3-4). Šajā sakarā ir svarīgi atzīmēt vēl to, ka Jaunajā Derībā vārds “priesteris” nekad netiek attiecināts uz amatu draudzē, bet gan vienīgi uz Kristu, kurš reizē ir priesteris un upuris (Ebr.5-10), un uz draudzi, kas ir “svētu priesteru saime”, “kēnišķīgi priesteri” (1.Pēt.2:5.9; Atkl.20,6). Ganu un skolotāju amatu pildītāji tātad nav priesteri, bet gan, kā saka Luters, “priesteru kalpotāji”. Bet viņu attiecības ar Kristu bieži tiek raksturotas kā kalpa [verga] kalpošana (sal.Rom.1:1; Fil.1:1; Tit.1:1; Gal.1:10 u.c.).

Kristīgās baznīcas vēsturē un tagadnē nevar nepamanīt to, ka dažādu nepieciešamību ietekmē izveidojusies zināma hierarhiska kārtība ar dažādiem rangiem un līdz ar to arī dažādas algu pakāpes. Arī tur parādās piemērošanās apkārtējai pasaulei, un tas vienmēr ir iemesls tam, ka tiek nomainīta garīgā kopība un kārtība, kādu to mums rāda tas, ko atklājis Kungs savā vārdā. Ar to vien, ka tiek novērstas šādas baznīcai neatbilstošas kārtības izpausmes, nav iespējams atjaunot garīgo kārtību, taču garīgās kārtības atziņa palīdz daudzas lietas ieraudzīt un vērtēt citādā gaismā, nekā tas ir tad, ja tās uztveram kā kaut ko pašu par sevi saprotamu.

Šīs kalpotāju / amatu pildītāju attiecības ar ganāmpulku/draudzi ir mēraukla attiecībām vienam pret otru. Jēzus runa par labo ganu (Jņ.10) izceļ atšķirīgās iezīmes: Jēzus ir “durvis, kas ved pie avīm”, un šeit ir kritērijs zagļu un laupītāju atšķiršanai, kas ierodas pa citiem ceļiem. Bet avīm piemīt spēja pazīt sava gana balsi, kurš tās sauc vārdā. Runātā saturs zināmos apstākļos var būt tas pats, bet katru balsi var atšķirt pēc tās īpašās nokrāsas, tembra. Šādu atšķiršanas spēju, ko vērojam un izmantojam ikdienā, nav viegli izanalizēt, bet ar to iespējams iegūt viennozīmīgus rezultātus. Raksturīga iezīme ir arī attiecības pret īpašumu. Zaglis ganāmpulku izmanto sev, derēts gans to kritiskā brīdī pamet, bet labais gans, kuram avis pieder, “atdod savu dzīvību par savām avīm”. Tas, ko dara labais gans, attiecināms arī uz kalpošanu draudzē. Draudze nav vienkārši darbavieta, kas nodrošina paša vajadzību apmierināšanu, īsts Kristus kalps dzīvo savai draudzei. Bet ka draudze viņu arī uztur, tādas visnotaļ ir viņa tiesības (1.Kor.9:1-18), bet tas jau ir evaņģēlija sludināšanas auglis, un, no draudzes puses raugoties, tas nozīmē, ka šis vārda kalps tiek atbrīvots no nepieciešamības savu eksistenci nodrošināt kādā citā veidā. Uzdevums un alga nāk vienīgi no Dieva.

Materiālais nodrošinājums un darba nosacījumi draudzes kalpotājiem Vācijā mūsu laikos ir vienreizīgi, bet nebūtu jāaizmirst, ka tieši tas nav normāli un ka ar to pirmām kārtām tiek piemirsta dievišķā uzdevuma un dievišķās algas garīgā sakarība. Tad notiek tas, ka mēs esam tādi, “kas lieto Dieva vārdu veikalam” (2.Kor.2:17; 4:2) un ka amatu pildītāju prasības attiecībā uz iekārtošanu darbā un apgādi tiek liktas augstāk par draudzes vajadzībām.