Mācības jeb doktrīnas ķermenis

Visā Dieva radītajā pasaulē pastāv vienotas likumības, un viss, ko radījis Dievs, pastāv ciešā kopsakarībā ar visām pārējām lietām. Pat pašas lielākās lietas nevar pilnībā iztikt bez pašam mazākajām, un arī otrādi, pat ja tas vienas no otrām šķir šķietami nepārvarams laika, telpas, notikumu un neskaitāmu citu atšķirīgu, kādreiz pat pretrunīgu lietu veidots attālums. Lai gan cilvēks visu šo radīto lietu dziļo un tiešo vienotību labākajā gadījumā spēj nojaust tikai vispārīgās aprisēs, tomēr, sekodams šai apjausmai, viņš ir izveidojis to civilizāciju, kurā mēs dzīvojam.

Protams, mēs par to runājam un domājam no tās pieredzes perspektīvas, ko tā sauktā rietumu civilizācija (pareizāk būtu sacīt – kristīgā civilizācija) ir uzkrājusi daudzu gadsimtu gaitā. Tieši kristīgās civilizācijas ietvarā ir radušies visi nozīmīgākie zinātnes un tehnoloģijas atklājumi, kas veido mūsdienu civilizācijas pamatus. Ne austrumu reliģijas ar savu izslavēto garīgumu, nedz islāms, nedz kāds cits garīgs vai reliģisks strāvojums nav spējis neko tamlīdzīgu izveidot.

Pārējo civilizāciju tautas gan tiecas maksimāli izmantot kristīgās jeb rietumu civilizācijas labumus, bet tajā pašā laikā arī nereti uzskata par savu “svēto pienākumu” to asi kritizēt vai pat cenšas to nolīdzināt “līdz ar zemi”, līdzīgi kā slimība, kas nevar iztikt bez dzīvot spējīga organisma, bet tomēr savā konsekvencē tiecas to iznīcināt; par laimi, šajā gadījumā gan bez manāmiem panākumiem.

Varētu sacīt, ka šādi cauri vēsturei īstenojies Svēto Rakstu pravietiskais vēstījums no Jāņa atklāsmes grāmatas 5.nodaļas, ka vienīgi Dieva Jērs, kas uzvarējis grēku un nāvi, ir cienīgs un spējīgs atvērt pasaules likteņu cieši aizzīmogoto grāmatu un dot piepildījumu un īstenojumu Dieva lēmumam cilvēka labā. Tieši savā baznīcā klātesošais Kungs cauri vēsturei ir atklājies kā tās atslēgas glabātājs un lietotājs, kas katrā laikmetā atslēdz vai aizslēdz daudzas durvis cilvēku ceļam uz Radītāja nospriesto mērķi [Atkl.3:7-13].

Šī fenomana skaidrojums meklējams garīgā plāksnē – to cilvēku domāšanā uz izpratnē par lietām, kurus Dievs izmanto savu mērķu sasniegšanai. Pat daļēji patiesu redzamās jeb materiālās pasaules vienotības ainu cilvēks nevar izveidot pats no sevis, bet aplama šīs vienotības aina nespēj “atslēgt” Dieva radīto pasauli. Paties redzamās pasaules vienotības aina var rasties vienīgi no Dieva vārda atklāsmes, kas atklāj, ko un kā ir radījis Visuvarenais un Mūžīgais, kura vārds ir svēts, un kā Viņa radītā pasaule ir pareizi jālieto. Un tās nav tikai kādas ar cilvēka dabisko prātu satveramas un ar cilvēka gribu īstenojamas instrukcijas, bet gan Svētā Gara dāvātās atjaunotnes izveidotā cilvēka dzīvas attiecīgas ar Dievu, paliekot šajā Dieva vārda atklāsmē un ļaujot tai sevi veidot. Tikai šādu cilvēku kopums ir Kristus svinīgi pasludinātā “zemes sāls” un “pasaules gaišums”, kas spīd visiem, kas ir namā [Mt.5:13-15].

Gaisma, kas iedegta mūsu lukturos, ir Evaņģēlijs. Tas spēj satvert, aptvert un darīt skaidras visas lietas, trāpīt tām un pakļaut tās Dieva mērķiem. Un tas ir iespējams tāpēc, ka Dieva vārds ir patiesība un ir cieši vienots veselums, tāpat kā viss, ko ir radījis Dievs.

Kristīgā baznīca kopš senseniem laikiem ir apzinājusies šo Dieva vārda mācības vienotību. Atsevišķas Bībeles mācības netika skatītas kā sadrumstalots izteikumu kopums, bet kā cieši kopā saistīts organisks veselums. Par to labi liecina līdz mums nonākušie latīniskie vārdi, kas vēl aizvien teologu vidū tiek lietoti kristīgās mācības apzīmēšanai: corpus doctrinae un articulus. Ar pirmo, kas latviski nozīmē ‘mācības jeb doktrīnas ķermenis’, tiek apzīmēts viss mācības kopums; ar otro, kas latviski nozīmē ‘loceklis’, – atsevišķs mācību jautājums.

Ar šiem gluži vai anatomijas teicieniem tiek atklāts, ka par kristīgo mācību baznīcā tiek runāts kā par dzīvu organismu, un evaņģēlija vārds ir šī organisma dvēsele un gars, bez kura organisms ir nedzīvs. Tā mums ļauj par šīm lietām runāt arī Svētie Raksti paši, jo apustulis Pēteris raksta: “Jūs… esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda. [..] Bet šis ir tas vārds, kas jums tapis kā prieka vēsts [Evaņģēlijs] sludināts [1.Pēt.1:23-25]

Gandrīz katra baznīca jeb konfesija savulaik ir izveidojusi savu corpus doctrinae jeb mācības apkopojumus, kas atspoguļo tās izpratni par Dieva vārda mācību jeb corpus. Šajā ziņā atsevišķo baznīcu mācības jeb corpora doctrinae vismaz daļēji varētu salīdzināt ar labākiem vai sliktākiem, pilnīgākiem vai nepilnīgākiem anatomijas atlantiem, kurus izmanto mediķi, lai saprastu cilvēka ķermeņa uzbūvi; Svētie Raksti šajā salīdzinājumā tad būtu pats cilvēka ķermenis. Protams, galvenais jautājums šajā sakarā ir: kuras baznīcas mācības kopums atbilst Svēto Rakstu mācības kopumam, bet kuras – ne.

Sešpadsmitais gadsimts, kad tika sarakstītas luteriskās ticības apliecības jeb izveidots luteriskās baznīcas corpus doctrinae, bija laiks, kad arī citas rietumu baznīcas veidoja savas ticības apliecības. Laikam ritot, daudz kas ir mainījies – dažas baznīcas [kā, piemēram, anglikāņi] šodien vairs neuzskata savas ticības apliecības par saistošam baznīcas misijā un dzīvē, bet uzskata par novecojušām, citas [kā, piemēram, katoļi] laika gaitā ir pievienoujušas saviem doktrinālajiem formulējumiem daudzus jaunus. Protams ir bijušas un arī šodiem pastāv tādas kustības (piemēram baptisti vai citas t.s. evaņģēliskās grupas), kuras nav radījušas savas ticības apliecības jeb rakstītus corpora doctrinae. Tās vienmēr ir apgalvojušas, ka viņiem nav vajadzīgas nekādas ticības apliecības, ka viņiem pietiek ar Bībeli vien. Taču patiesībā arī katrai šādai kustībai ir sava doktrīna mutvārdu tradīcijās un prakses pēctecības veidā. Vēstures gaita gan ir pārliecinoši parādījusi, ka no šādām grupām, kurām nav savu fiksētu ticības apliecinājumu, pastāvīgi atdalās kādi hermētiski grupējumi ar dažādiem turpmākiem atvasinājumiem. Tā veidojas dažādi darikāli grupējumi, kas aizvien vairāk attālinās no Bībeles mācības. Uzskatāms piemērs tam ir Jehovas liecinieku ģenealoģija: XIX gs. vidū ASV no kādas evaņģēliskas, baptistiem līdzīgas grupas izveidojas septītās dienas adventisti, savukārt no tiem XX gs. sākumā – Jehovas liecinieki.

Luteriskās ticības apliecības ir saglabājušas savu augsto nozīmi arī mūsdienās. Pat liberālās luterāņu baznīcās teologi un baznīcu vadītāji piesargās klaji apgalvot, ka luteriskajām ticības apliecībām būtu tikai vēsturiska nozīme [kā to pilnīgi atklāti deklarē pat diezgan konservatīvi noskaņoti anglikāņi par savas baznīcas 39 artikuliem]. Arī vēsture ir parādījusi, ka visvairāk garīgi novājinātas un sekulārisma izdzēstas ir tieši tās luteriskās baznīcas, kas nav bijušas uzticīgas savām ticības apliecībām.

Kas tad ir pamatā tik ilgstošai stabilitātei un noturībai, kādu jau apmēram 450 gadus parāda mūsu baznīcas corpus doctrinae? Šo stabilitāti un noturību vēl vairāk izceļ fakts, ka luteriskie teologi ir allaž izcēlušies ar dziļām Rakstu zināšanām un izpratni, tādēļ mūsu ticības apliecības katrā paaudzē no jauna ir tikušas pakļautas skurpulozai pārbaudei par atbilstību Rakstiem. Tās ir rūpīgi svērtas un pārbaudītas, un ir atrastas uzticamas.

Lai to labāk saprastu, mēs turpmāk pievērsīsimies luteriskās baznīcas corpus doctrinae (mācības ķermeņa) padziļinātai izpētei jeb anatomijas studijām.

Lasi 2.daļu

Biķeru Draudzes Avīze