Galva

« Radīšanas antropoloģija “Imago Dei”

Jautājums par garīgās kalpošanas amatu draudzē nav jautājums par “reliģisko vajadzību” apmierināšanu, bet gan jautājums par “Dieva noslēpumu namturību (oikonomiju)”. “Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem” (1.Kor.4:1).

Šī “Dieva noslēpumu” oikonomija (namturība) ir vistiešākā kopsakarā ar “otro radīšanu”. Tā ir kārtība, pateicoties kurai “Viņā (Kristū) visa Miesa, kopā saturēta un visādām palīga saitēm vienota, pastāvīgi aug…” (Ef.4:16), lai tā taptu par “pilnumu, kas visu visur piepilda” (Ef.1:23) un pārvēršas “Viņa paša līdzībā no godības uz godību” (2.Kor.3:18).

Šīs “otrās radīšanas ” kārtība ir “dievbērnības” iniciācijas kārtība, kurā manifestējas “tēvišķā” reprezentācija “dēlā”: “Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus sava Dēla tēlam, lai viņš būtu pirmdzimušais daudz brāļu starpā” (Rom.8:29). Analoģiska iniciācija notiek arī bioloģiskajā miesā, kurā katra šūna nes pilnīgu informāciju par visu organismu un tā struktūru.

1.Kor.11:3 mēs lasām: “Bet es gribu, lai jūs ņemtu vērā, ka ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, bet Kristus galva ir Dievs.” To apustulis nesaka par bioloģisko kārtību, bet par kārtību draudzē, kura ir Kristus Miesa, bet Kristus ir tās Galva. Šī vīrišķa iniciācija attiecas uz visu Miesu un ir “dievišķās namturības” pamats un kārtība, “saites”, kas satur kopā visus locekļus, “galvas” principa saglabāšana katrā mazākā Baznīcas organisma vienībā.

Galva ir saistīta ar visu miesu, ar visiem tās locekļiem. Galva pārvalda visu miesu, ir visa organisma iniciētāja. Miesa, organisms nav viendabīga massa, bet sakārtota stingrā kārtībā, kurā visi locekļi atrodas savstarpējā mijiedarbība un vienlaicīgi komunikācijā ar galvu.

“Kristus Miesā”- draudzē – šo komunikāciju funkciju nodrošina garīgās kalpošanas amats. Tādēļ šis amats reprezentē namturības kārtību, kurā “vīrs ir .sievas galva”, jo, vīrišķais sevī ietverdams sievišķo, ir “tēvišķā, radošā” iniciācijas nesējs caur savu “Dēla tēlu”. Sievišķais, būdams sākotnēji kā potence iekļauts vīrišķībā, tiek caur radīšanas būtību – mīlestību bagātināts un ietverts tajā vienībā, kas “būs viena miesa”. Radīšanas notikumā Dievs saka: “Nav labi cilvēkam būt vienam!” (1.Moz.2:18). Šajos vārdos atklājas radīšanas nolūks un būtība, kas izriet no Radītāja paša būtības -“Dievs ir mīlestība”. Šī mīlestība nevar realizēties, ja cilvēks paliek viens. Mīlestība nav patmīlība. Tādēļ Pāvils saka: “Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu” (Ef.5:28). Dieva Trīsvienība ir Viņa mīlestības izpausme. Kā Mīlestība Dievs izpaužas radīšanā, un radība liecina par šo mīlestību. Mīlestības dēļ Radītājs devis Dēlu, par kuru sacījis: “Šis ir mans mīļais Dēls, to jums būs klausīt!” Šajā mīlestībā Dievs ir uzņēmis mūs kā savus bērnus, kā savas Valstības mantiniekus caur Kristu. Un arī šajā mantošanā atklājas “namturības” kārtība. Apustulis Pēteris sauc sievu par “žēlastībā dotās dzīvības līdzmantinieki” (1.Pēt.3:7). Ne tā, ka sieva mantotu ko mazāku vai ko citu, bet to pašu un tādā, pat mērā, un līdz ar vīrišķo, un tomēr “caur vīrišķo”, ne kā pastarpināti, bet mīlestības vienībā.

Vīrišķā iniciācija “dievišķās namturības” kārtībā nav starpniecība (t.i. priesterība tās pilnajā nozīmē). “Starpnieks” sasaista atšķirīgas lietas. Dievišķība un cilvēcība ir šādas “atšķirīgas lietas”. Kristus Jēzus, būdams patiess Dievs no Tēva mūžībā dzimis un patiess cilvēks no Jaunavas Marijas dzimis, ir vienīgais starpnieks starp Dievu un cilvēkiem (1.Tim.2:5). Viņš ir arī vienīgais “pilnīgais upuris”. Viņš ir Galva savas draudzei, kas ir Viņa Miesa. Viņš ir vienots ar draudzi, un draudze caur Viņu ir vienībā ar Tēvu, ja vien tā paliek patiesajā mīlestībā. Kristus ir lūdzis, lai visi ir viens, tā pat kā Mēs esam Viens: Es viņos un Tu Manī…” (Jņ.17:22-23). Bet, “kur ir viens, tur nav starpnieka” (Gal.3:20).

Garīgās kalpošanas amats nav ne starpniecība, ne priesterība (kas ir dota katram kristietim un visai draudzei kopumā, kura ir starpniece starp Dievu un tiem, “kas ārā”); šis amats ir “Dieva noslēpumu namturība” draudzes iekšienē, “mācot turēt visu”, ko Kristus ir pavēlējis. Tā ir mācība un pārraudzība saskaņā ar “otrās radīšanas” kārtību, un šī kārtība nav kaut kas atceļams vai maināms, jo tā ir nevis ārējs lietu izkārtojums, bet kārtība, kura attiecas uz Radīšanas būtību, kuru apvēršot otrādi, tā vairs nav radīšana, bet iznīcināšana. Tādēļ “sieviešu priesterība” ir vismīļākais un visiedarbīgākais velna ierocis Kristus Baznīcas graušanā un iznīcināšanā.

[Pārpublicēts no teoloģiskā žurnāla Mantojums]