Dzīvot no Dieva žēlsirdības

Noklausies šo e-publikāciju

Pie Kristus bērna silītes mēs nevaram nostāties kā pie kāda cita bērna šūpuļa, bet kas grib iet pie viņa silītes, ar to kaut kas notiek, viņš no silītes pēc tam var atgriezties notiesāts vai izglābts, viņam vai nu jāsabrūk vai arī viņš zinās, ka Dieva žēlsirdība ir pār viņu.

Ko tas nozīmē? Vai tie visi nav izteicieni, pastorāli pārspīlējumi vai skaistas dievbijīgas leģendas? Ko tas nozīmē, ja par Kristus bērnu tiek teiktas šādas lietas?

Tas, kas to grib uzskatīt par izteicieniem, tas tā lai dara un lai turpina svinēt Adventu un Ziemassvētkus arī turpmāk tikpat pagāniski neiesaistīti kā līdz šim. Mums tas nav kāds izteiciens. Jo tas ir tā, ka Dievs pats ir tas, visu lietu Kungs un radītājs, kas šeit top tik necils, kas šeit ieiet pasaules nomalē, apslēptībā un neievērotībā, kurš mūs sastop bērna bezpalīdzībā un neaizsargātībā vēlas sastapt mūs un būt mūsu vidū, un tā nav niekošanās vai spēlēšanās, jo tas mums liekas tik aizkustinoši, bet ir tādēļ, lai mums parādītu, kur viņš ir un kas viņš ir, un lai no šis vietas tiesātu,iznīcinātu, nogāztu visas cilvēku vēlēšanās būt dižiem.

Dieva tronis pasaulē neatrodas uz cilvēku troņiem, bet cilvēciskajos bezdibeņos un dziļumos, silītē. Un ap viņa troni apkārt nestāv smaidoši vasaļi, bet gan tumši, nepazīstami, apšaubāmi tēli, kam nevar atsmelties no šī brīnuma un kas vēlas dzīvot no Dieva žēlsirdības.