Kristus – Ziemassvētku sirds

Pēc tam Jēzus un Viņa mācekļi nogāja Jūdejas zemē. Tur Viņš ar tiem kādu laiku uzkavējās un kristīja. Bet arī Jānis kristīja Ainonā netālu no Salimas, jo tur bija daudz ūdens; un ļaudis gāja un likās kristīties. Jo Jānis vēl nebija iemests cietumā. Tad izcēlās vārdu maiņa starp Jāņa mācekļiem un kādu jūdu par šķīstīšanos. Tie griezās pie Jāņa un sacīja viņam: “Rabi, kas bija pie tevis viņpus Jordānas, par ko tu esi nodevis liecību, Tas, lūk, kristī, un visi iet pie Viņa.” Jānis atbildēja: “Cilvēks nekā nevar ņemt, ja tas viņam nav dots no debesīm. Jūs paši esat mani liecinieki, ka es esmu sacījis: es neesmu Kristus, bet esmu sūtīts Viņa priekšā. Kam pieder līgava, tas ir līgavainis; bet līgavaiņa draugs, kas stāv un klausās viņa vārdos, no sirds priecājas par līgavaiņa balsi. Šis mans prieks nu ir piepildījies. Viņam vajag augt, bet man iet mazumā. Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem; kas ir no zemes, ir no zemes, un viņa runa ir no zemes. Kas nāk no debesīm, tas ir pār visiem. Ko Viņš skatījis un dzirdējis, par to Viņš dod liecību, bet Viņa liecību neviens nepieņem. Bet, kas Viņa liecību pieņēmis, tas ir apliecinājis, ka Dievs ir patiesīgs. Jo, ko Dievs ir sūtījis, Tas runā Dieva vārdus, jo bez mēra Viņš dod Savu Garu. Tēvs mīl Dēlu un visu ir nodevis Viņa rokā. Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa.” [Jņ.3:22-36]

Mēs gatavojamies Ziemassvētkiem, svinot Adventa laiku. Ziemassvētkiem tas piederas, jo arī mūsu Pestītājam bija priekšvēstnesis – Jānis Kristītājs, par kura kalpošanu runā mūsu teksts. Tā mēs, sekojot Jāņa piemēram, gatavojamies Ziemassvētkiem. Viņa sprediķis lieti noder arī mums šajā gaidīšanas laikā.

1. Mēs gatavojamies Ziemassvētkiem, atceroties Jāņa Kristītāja aicinājumu: Atgriezieties (nožēlojot grēkus)!

Ar Kristus dzimšanu un visu Viņa kalpošanu ir saistītas tik daudz lietas, kas mūsu samaitātajam prātam nav pieņemamas, kuras nedrīkst saprast un mācīties citādi, kā vienīgi pareizi.

Ticēt nevar neviens cits, kā vien savu grēcīgumu svētā Dieva priekšā atzinušais. Mums savā sirdsapziņā ir jāpiedzīvo, cik briesmīgs, nosodāms un pretīgs ir grēks Dieva acīs. Mums tas jāapjēdz ne vien teorētiski, bet tādā mērā, ka mana paša grēcīgums un atsevišķie grēki ir nosodāmi un pretīgi, un, ka es ar tiem esmu izaicinājis Dievu, izsaucis uz sevi Viņa taisnīgās dusmas un esmu nopelnījis, labākajā gadījumā, mūžīgās elles mokas.

Kad Jānis Kristītājs sagatavoja Jēzus ceļu un sacīja: Atgriezieties (nožēlodami grēkus), viņš lika cilvēkiem apjēgt to grēcīgumu. Nu viņiem bija nepieciešams saņemt grēku piedošanu.

Kad nu mums ir nepieciešama grēku piedošana, tad vienīgais iespējamais ceļš uz glābšanu ir Ziemassvētku vēsts: Dievs devis savu Dēlu mums par Izpircēju. Kad Kristītājs sludina: „Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem,” un norāda uz Kristu: „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku,” Svētais Gars rāda mums patvērumu.

Tādi samaitāti, kādi mēs esam, mēs varam būt Dieva apžēloti. Jānis Kristītājs sauca grēciniekus uz grēknožēlas kristību, proti, uz kristību, kurā cilvēks atzīst savus grēkus un saņem atļauju paļauties uz Dieva žēlastību. Viņa kristība bija kristība grēku piedošanas saņemšanai.

Šīs lietas ietver arī mūsu Kristība, kurā mums dāvā Kristu un Viņa žēlastību. Tajā mūs ietērpj Kristus taisnīgumā, kas apsedz mūsu grēkus, un kura mēs esam pieņemami Dievam.

Kristībā ticībā atdzimuši vai pie tās grēknožēlā atgriezušies, mēs dzīvojam jaunu dzīvi Kristū. Tad agrākais grēcīgais dzīvesveids un samaitātajam prātam raksturīgā patiesības apstrīdēšana kļūs par lietām, par kurām kaunēties, un kuras nožēlot, atceroties Kristītāja liecību, ka man jāiet mazumā, bet Kristum jāaug.

2. Sagaidīsim Ziemassvētkus ticot [iekš] Kristū

Jāņa Kristītāja sagatavojošā kalpošana darbs neaptverama. Tiesa, tā ilga tikai īsu brīdi, bet cilvēki, kā vēlāk atklājās, ātri vien par to aizmirsa. Bet liecība par Kristu bija dota un priekšteča kalpošana izpildīta. Tai bija izšķiroša nozīmē gan apustuļiem, gan daudziem citiem. Jānis Kristītājs savu kalpošanu sāka agrāk, nekā Kristus savu. Arī Jānim bija mācekļi, un arī tauta gāja lieliem pulkiem pie viņa kristīties.

Kad Jēzus sāka savu publisko kalpošanu, Jānim Kristītājam paziņoja: “Visi iet pie Viņa.” Kristītājs atbildēja: “Cilvēks nekā nevar ņemt, ja tas viņam nav dots no debesīm. Jūs paši esat mani liecinieki, ka es esmu sacījis: es neesmu Kristus, bet esmu sūtīts Viņa priekšā. Kam pieder līgava, tas ir līgavainis; bet līgavaiņa draugs, kas stāv un klausās viņa vārdos, no sirds priecājas par līgavaiņa balsi.”

Ieklausieties šajos vāŗdos. Jānis Kristītājs nedzenas pēc savas popularitātes un nepulcina sev sekotājus. To var darīt vienīgi Kristus. Vienīgi šķeltniecisks cilvēks uzurpēs Jēzus vietu. Bet Jānis Kristītājs nav tāds. Tas Kristīgai Baznīcai mācījis noraidīt seperātismu un atkrišanu no Baznīcas patiesās mācības personīgu vai citu nedoktrinālu iemeslu dēļ. Baznīcas nošķiršanās ir attaisnojama vienīgi tad, ja tiek pamesta citādi mācoša baznīca, lai pievienotos patiesas mācības baznīcai, citiem vāŗdiem sakot, kad aiziet no maldiem un pievienojas patiesībai.

Jānis Kristītājs sagatavo Jēzum ceļu, ar savu sprediķi ļaujot cilvēkiem satikties ar Kristu, un liekto sekot Viņam. Tā arī mēs gatavojamies Kristus dzimšanas svētkiem, kad mūsu sirdis ir nostiprinātas Kristū, mēs klausāmies Viņa balsi un sekojam viņam. Tad mēs esam Baznīca locekļi nevis tādēļ, ka tā būtu kāds mums saistošs sabiedrisks interešu klubiņš vai arī mācītājs ir jauks un patīkams cilvēks. Nē! Iemesls ir pavisam cits. Protams, mēs patiecamies Dievam arī par to, ka mums ir tīri cilvēcīga patikšana, bet kad mēs klausāmies Kristus vārdu, tad mēs varam nest un ciest arī nepatiku un citu savējo nepilnības, kā arī mēs, neskatoties uz pašu vājībām, uzdrošināmies būt draudzē, zinot, ka pastāvam kā baznīcas draudzes nevis, lai izrādītu paši sevi, bet gan meklētu un iemantotu Dieva žēlastību.

Redzot, ka ļaudis pulcējas ap Kristu un iet pie Viņa, Kristītājs sacīja: “Šis mans prieks nu ir piepildījies. Viņam vajag augt, bet man iet mazumā. Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem; kas ir no zemes, ir no zemes, un viņa runa ir no zemes. Kas nāk no debesīm, tas ir pār visiem. Ko Viņš skatījis un dzirdējis, par to Viņš dod liecību, bet Viņa liecību neviens nepieņem. Bet, kas Viņa liecību pieņēmis, tas ir apliecinājis, ka Dievs ir patiesīgs. Jo, ko Dievs ir sūtījis, Tas runā Dieva vārdus, jo bez mēra Viņš dod Savu Garu.”

Ziemassvētku dāvana ir mūžīgā dzīvība.

Jānis Kristītājs uzsver ticības nozīmi: “Tēvs mīl Dēlu un visu ir nodevis Viņa rokā. Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa.”

Bērna dzimšana liecina par dzīvību, par jaunu paaudzi. Bērna uzaugšana apliecina brīnumaino Dieva radīšanas spēku. Kristus dzimšana liecina par pavisam citu jaunu valstību un jaunu dzīvi, ko atnesis Kristus, un ko mēs ticībā saņemam kā dāvanu. “Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība.”

Ticība paveic varenas lietas, tādēļ, ka pieķeras Kristum, kas ir brīnums gan kā persona, gan savos darbos. Ticība sasniedz varenas lietas, patiecoties savai saulei – Kristum, jo ticība iemanto visu, ko mums ir izcīnījis un sagatavojis Kristus.

Pirmkārt, tā ir grēku piedošana. Kurš gan cits, ja ne Dievs, var aptvert un izteikt vārdos to, cik daudz ļaunuma mums nesis grēks, nemaz nerunājot par to, ka neviens cits, kā vienīgi Dievs, var paust to, ko sasniedza Kristus, kad ar savām ciešanām un nāvi dzēsa mūsu grēku parādu, remdināja Dieva taisnīgās dusmas un panāca mieru star Dievu un cilvēci! Tādējādi, nu mums ir grēku piedošana un miers Kristū. Un ticība, ko rada Svētais Gars, to iemanto. Kāds ticības spēks! Tā tērp mūs Kristus taisnībā, ka mēs Dieva priekšā esam pilnīgi tīri un Viņam pieņemami.

Otra varenā manta, ko nes ticība, ir mūžīgā dzīvība, jo caur ticību mēs Kristū pārejam no nāves dzīvībā. Patiesi, ticībā mēs jau tagad dzīvojam jaunā, mūžīgā dzīvībā. Glābjošā ticība – tā nav vienīgi Bībelē atklāto lietu atzīšana par patiesību, bet tā atdzemdina cilvēku un dāvā dzīvību savos grēkos mirušajam. Tā dod citu dvēseli un citu sirdi, kādas nebija pirms nākšanas pie ticības. Ticība ticīgajā rada patiesu garīgu dzīvi. Luteriskās ticības apliecībās teikts: “Šī ticība nav vienkārši tukša biblisko stāstu zināšana, bet gan jauna gaisma sirdī un varena Svētā Gara darbība, kas mūs atdzemdina, un ar ko izbiedētās sirdsapziņas atspirgst un iemanto dzīvību.” (LTA Apoloģija)

Kristus atpestījošā kalpošana – tas ir viss. No tās smeļ ticība.

3. Gara svētīga noskaņa arī piederas Ziemassvētku gaidīšanai

Ko saka mums Jāņa Kristītāja vārdi par Kristu: „Viņam vajag augt, bet man iet mazumā”? Viņš runā par svēto noskaņojumu, kas valda viņa sirdī. Viņa svētais noskaņojums atkal runā par ticību. Jo ticība „atjauno sirdis.” (ATA Apoloģija)

Kāds tad bija Jāņa noskaņojums? Tas nebija kā smilga, ko šūpo vējš. Nē! Viņš stāvēja droši un taisni, un skaidri apliecināja patiesību līdz pat nāvei. Tāda atjaunota sirds ir sekas attaisnošanai ticībā. Ticība, raugi, rada patiesu diev(a)bijību, Ziemassvētku noskaņojumu, tuvākā mīlestību, kā arī aizdzen ļaunprātību un mēļošanu un dod drosmi taisnības kalpošanā. Par to ticības apliecības saka: „Kad mēs atdzimām ticībā un uzzinājām, ka Dievs mums ir žēlīgs, ka Viņš vēlas būt mūs Tēvs un Palīgs, – tad arī mēs sākam bīties Dievu, Viņu mīlēt, Viņam pateikties un slavēt, Viņam lūgt un gaidīt no Viņa visu palīdzību, kā arī saskaņā ar Viņa gribu paklausīt Viņam bēdās. Tad mēs sākam arī mīlēt tuvāko, jo turpmāk Kristus Garā mums ir jauna sirds, jaunas jūtas un jauns gara stāvoklis.” (ATA Apoloģija)

Tātad, ticība glābj nevis tādēļ, ka tai sekotu atdzimšana un labie darbi, t.i. mīlestība, bet pateicoties tam, ka tā tveras pie žēlastības apsolījumiem Kristū un Viņu piesavinās.

Lai tad Kristītāja liecība māca mums pareizi gatavoties Kristus dzimšanas svētkiem atgriežoties, proti – nožēlā, ticībā un mīlestībā.