Dievs dara, ko Viņš grib

Jūs varbūt domājāt, ka dievkalpojumā galvenais ir tas, ko jūs darāt Dievam – godināt Viņu ar dziesmām, lūdzat, dodat ziedojumus utt. Iespējams, jūs būsiet pārsteigts, uzzinot, ka ir pavisam citādi, un ka galvenais dievkalpojumā ir saņemt, to ko Dievs mums dod.

Rakstu vieta Mt.20:1–16 atklāj vēl kādu neparastu dievkalpojuma iezīmi – dievkalpojumā Dievs visus uzlūko kā vienlīdzīgus! Dievs visiem cilvēkiem dievkalpojumā sniedz vienādas dāvanas, neatkarīgi no tā, kas viņi ir.

DIEVKALPOJUMA DĀVANAS NETIEK DALĪTAS PĒC NOPELNIEM

Mt.20:1–16 mēs lasām, ka zemes īpašnieks nolīga vairākus cilvēkus dažādās dienas stundās un sūtīja viņus strādāt savā vīnadārzā. Vakarā tie, kuri bija strādājuši visilgāk, cerēja saņemt lielāku samaksu nekā pārējie. Bet zemes īpašnieks visiem par pārsteigumu izmaksāja algu visiem strādniekiem vienādi, kaut daži bija strādājuši visu dienu, bet citi tikai vienu stundu. Sašutušajiem strādniekiem zemes īpašnieks teica: “Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu” (Mt.20:15).

Ar šo līdzību Jēzus vēlas parādīt, ka visi cilvēki (tāpat kā strādnieki šajā līdzībā) saņem vienas un tās pašas labās dāvanas – piedošanu un jaunu dzīvi, neatkarīgi no tā, kas viņi ir un cik ilgi viņi jau ir kristieši. Nav nekādas nozīmes tam, vai jūs uzcītīgi apmeklējat dievkalpojumus jau kopš bērnības, vai arī pavisam nesen esat kļuvis ticīgs. Tāpat nav nozīmes tam, vai esat valstsvīrs, vai vienkāršs strādnieks, vecāks vai bērns, bagāts vai nabags. Dievkalpojumā Dievs jums sniedz tās pašas brīnišķīgās dāvanas, kā visiem citiem ticīgajiem, kas tajā sapulcējušies.

DIEVKALPOJUMĀ NAV NOZĪMES JŪSU STĀVOKLIM, SPĒJĀM VAI DARBIEM

Mārtiņš Luters, sprediķojot par šeit attēloto līdzību, minēja, ka dzīvojot šajā pasaulē pilnīgs taisnīgums nav iespējams, jo “tēvs ir lielāks nekā dēls, meistars ir lielāks nekā māceklis, ķēniņš un firsts – lielāks nekā viņa padotais.. nevienlīdzība pasaulē ir tik liela, cik vien iespējams.” Un Luters izteica prieku, ka Dievs uzlūko visus cilvēkus vienādi, neņemot vērā viņu stāvokli sabiedrībā vai sasniegumus.

“Lielu mierinājumu mēs varam gūt apziņā, ka neatkarīgi no tā, cik augsts vai zems ir mūsu stāvoklis, mums visiem ir viens Kristus, viena Kristība, viens Evaņģēlijs un viens Gars. Un nevienam nav labāks Evaņģēlijs, labāka Kristība un labāks Kristus kā viszemākajai kalponei un viszemākajam kalpam. Ja kādam naudas, īpašumu vai kādas citas lietas ir vairāk nekā jums, tad tāpēc viņam nav cits vai labāks Dievs..

Tas, kuru iepriecina šis īpašums, un kurš apzinās, ka Kristū mēs visi esam vienlīdzīgi, dodas savā darbā ar prieku un neraizējas par to, ka īsajā laikā šeit virs zemes viņa dzīves apstākļi ir pieticīgāki un stāvoklis zemāks kā citiem.”

DIEVKALPOJUMĀ DIEVS JUMS DOD SAVU SVĒTĪBU UN VISAS SAVAS DĀVANAS NEATKARĪGI NO TĀ, KAS JŪSU ESAT

Tā ir brīnišķīga vēsts! Nākot uz dievkalpojumu jums nav jāraizējas, vai esat darījis pietiekami, lai izpelnītos Dieva žēlastību, un vai esat pelnījis Viņa labvēlību. Jums nav arī sevi jāsalīdzina ar citiem dievlūdzējiem, jādomā par to, vai esat tikpat labi ģērbies un varat dot tikpat lielu ziedojumu kā pārējie. Tāpat kā līdzībā aprakstītais zemes īpašnieks varēja ar savu mantu darīt kā grib, arī Dievs ar Savām dāvanām – piedošanu un mūžīgo dzīvību – var rīkoties, kā atzīst to par labu esam. Un tā Viņš arī dara dievkalpojumā. Savas brīnišķīgās dāvanas Viņš jums dod nevis tāpēc, ka jūsu tās būtu pelnījis, bet gan tāpēc, ka Viņš pret jums ir devīgs un laipns.

“Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu” (Mt.20:15)? Jā, mīļais Debesu Tēvs, Tev tās ir. Paldies Tev, ka Tu tā arī dari un esi pret mani mīlošs un žēlsirdīgs, neatkarīgi no mana amata un stāvokļa, lai cik augsts vai zems tas būtu. Āmen.