Ziemassvētki

Sākumā baznīca Kristus dzimšanas dienu svinēja reizē ar Viņa kristības dienu 6. janvārī. Pašreizējie kristiešu Ziemassvētki tika iedibināti IV gadsimta sākumā ķeizara Konstantīna laikā, kad Kristus dzimšana, kuras precīzs datums nav zināms, tika saistīta ar ziemas saulgriežiem.

Šajā dienā Romas impērijā svinēja Saulesdieva dzimšanu. Šos svētkus latīniski sauca Natalis solis invicti. Tā bija īsākā gada diena, kas “neuzvaramajai saulei atdzimstot” kļuva arvien garāka un garāka. Protams, ka kristieši pamanīja šo svētku līdzību ar Kristus dzimšanu, jo Jēzu sauca par “taisnības sauli” (Mal.3:20). Apustulis Jānis viņu sauca par “gaismu, kas spīd tumsībā”, un patieso gaišumu, kas nācis pasaulē un apgaismo ikvienu cilvēku. (Jņ, 1:9).

Ziemas saulgrieži, kas parasti ir 21. decembrī, bet IV gadsimtā iekrita 25. decembrī, tātad tika apzināti saistīti ar Kristus dzimšanas notikumu. Par to, ka Kristus tika pielīdzināts gaismai, liecina arī kāda sena kolektes lūgšana:

“Ak, Dievs, kas esi licis šai vissvētākajai naktij atspīdēt ar patiesās Gaismas spožumu, dod, mēs lūdzam tevi, ka tāpat, kā uz zemes esam iepazinuši šīs Gaismas noslēpumu, mēs varētu nākt pie Viņa prieka pilnības debesīs.”

Lai gan iesākumā kristīgie Ziemassvētki bija raksturīgi tikai Romai, tomēr palēnām tie izplatījās pa visu impēriju. To veicināja arī ortodokso kristiešu, kas cīnījās pret Kristus dievišķuma noliedzējiem, vēlēšanās viņa miesā nākšanas svētkus turēt atsevišķi no citām svētku dienām. Šī diena izrādījās arī liturģiski svarīga, jo pēc tās bija viegli izkārtot pārējo baznīcas gada gājumu. Nevajadzētu arī domāt, ka kristiešu Ziemassvētki bija kompromiss ar Romas impērijās pagāniskajām dievībām. Drīzāk saules dzimšanas svētku aizstāšana ar Kristus, patiesās saules, dzimšanas svētku svinēšanu tika saprasta kā kristiešu uzvara pār pagānisko romiešu saules kultu.

Ir tiesa, ka tāpat kā paši Ziemassvētki, arī vairākas Ziemassvētku tradīcijas ir cieši saistītas ar pagānisko tautu ieražām. Tad, kad šīs ieražas aizēno patieso Ziemassvētku notikumu Dieva Dēla iemiesošanos jeb inkarnāciju tās būtu atmetamas. Bet gadījumā, kad tās simboliski palīdz izprast Kristus dzimšanu un tās nozīmi, tās var paturēt. Taču ne svētkus, ne to ieražas nevienam nedrīkst uzspiest.

IV gadsimtā Romā Ziemassvētku dienā bija tikai viena mise, šodien tādas ir trīs. Pirmā piemin Dēla dzimšanu no Tēva mūžībā, otrā Viņa dzimšanu no Jaunavas Marijas, trešā Viņa dzimšanu mūsu sirdīs.

Luteriskajos Ziemassvētku dievkalpojumos daļēji tiek piepildītas Adventa gaidas, Dieva Dēlam caur vārdu un Sakramentu nākot pie saviem ļaudīm un arī ņemot mājvietu viņu sirdīs. Patiesās gaismas nākšanu simbolizē spožā Ziemassvētku sveču gaisma, kas atmirdz Ziemassvētku eglēs, kuras savukārt simbolizē šīs gaismas mūžīgumu. Īpašas ir luteriskās Ziemassvētku dziesmas, kas skan gan dievkalpojumos, gan ārpus tiem, vēstot lielo Ziemassvētku prieku, ka mums visiem Pestītājs dzimis. Un liturģijas vēsts, ka Viņa dēļ miers ir uz zemes un Dievam uz mums ir labs prāts.