Dedzība ticības apliecināšanā

“Es ticu, tāpēc es runāju.” [Ps.116:10a]

Dāvids šeit liecina, ka tad, kad sirdī ir ticība, cilvēkam par to ir jārunā ar muti. Pravietis Jeremija saka kaut ko līdzīgu, stāstot par to, kā viņam neveicās pravietojot atkritušajiem Israēla ļaudīm un kā viņš par to nesaņēma neko citu, kā vien vissmagāko nicinājumu un izsmieklu. No tā brīža viņš nolēma pilnībā klusēt. Tomēr viņš piebilst: “.. ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka!” [Jer.20:9]

Abi šie piemēri mums parāda, ka patiesa ticība ir uguns, ko pats Dievs iededz cilvēka sirdī, un visur, kur tā patiešām deg, tā piespiedu kārtā pat – var teikt – ar varu izlauž sev ceļu. Tā ir kā no visām pusēm iegrožota uguns, kas uzliesmo mutē, kad tā apliecina ticību. Vēsture ir sniegusi tam daudz apstiprinošu pierādījumu. Ikreiz, kad kristīgajā pasaulē ir uzliesmojusi ticība, to ir pavadījusi īpaša dedzība, kuras rezultāts ir visdrosmīgākā un visatklātākā ticības apliecināšana. Šī dedzība bija redzama jau svēto apustuļu laikmetā, kuri izmantoja katru iespēju pasludināt ticību, kas mājoja viņu sirdīs. Pat ķēdēs slēgts, apustulis Pāvils turpināja apliecināt krustā sisto Kristu gubernatoru Feliksa un Festusa priekšā, kā arī ķēniņa Agripas un viņa sievas Bernices priekšā. Tikpat bezbailīgi bija arī apustuļi Pēteris un Jānis, kad stāvēja sinedrija priekšā, pasludinot: “Tad lai jums visiem un visai Israēla tautai ir zināms, ka šis stāv vesels jūsu priekšā nacarieša Jēzus Kristus Vārdā, ko jūs esat situši krustā, bet ko Dievs uzmodinājis no mirušiem. Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlēji, esat atmetuši un kas kļuvis par stūra akmeni.” [Ap.d.4:10-11] Kad viņiem pavēlēja vairs neteikt ne vārda par šo, viņi atbildēja: “Mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” [Ap.d.4:20]

Šāda dedzība ticības apliecināšanā bija izplatīta parādība pirmajos trīs kristietības gadsimtos. Nekādi draudi, neviens zobens, pat tikko nokrāsots ar ticības apliecinātāju asinīm, pat ne lauvu žokļi un un neviena briesmīga spīdzināšana nevarēja atturēt ticīgos no tā, lai viņi apliecinātu sevi kā kristiešus – pat, ja tas bija jādara visnežēlīgāko valdnieku priekšā. Sievietes un bērni pievienojās to cilvēku kopkorim, kuri priecīgi un bez bailēm sludināja savu ticību, neskatoties uz varas iestāžu draudiem.

Reformācijas laikā Evaņģēlijs plūda kā plata upe, pieskaroties daudzu tūkstošu sirdīm ar ticības garu, kas nekavējoties atskanēja no daudziem tūkstošiem lūpu. Pat tad, kad Romas pāvests dusmīgi draudēja evaņģēliskajiem kristiešiem ar ekskomunikāciju, un pat tad, kad Svētās Romas imperators mēģināja izturēties pret ticīgajiem kā ārpus valsts likuma esošiem, ticības apliecību: “Es esmu luterāņu kristietis,” joprojām varēja sadzirdēt. Neskatoties uz miesīgiem draudiem ticīgajiem, viņu sirdis bija pilnas, un tāpēc viņi nevarēja klusēt. Viņi ticēja un tāpēc runāja.

Mūsdienās mums jābrīnās, kur pagaisuši patieso ticības apliecinātāju skaistie zelta laikmeti. Vai tagad Kristus pat netiek nomelnots, nevis apliecināts no daudzu to mutes, kas sevi sauc par kristiešiem? Vai daudzi tā dēvētie kristīgie sludinātāji pat nenoliedz to, ka Kristus ir visu grēcinieku patiesais Dievs un Samierinātājs? Laiku pa laikam var redzēt lielas un varenas atmodas kustības, bet kur ir palikusi drosmīgā visas patiesības apliecināšana, kā to darīja pirmie kristieši un mūsu senči? Vai mēs neilgojamies pēc kristiešiem, kuri gan pazīst, gan apliecina šāda veida ticību? Taču tos, kas vēlas lūgt: “Dievs, ļauj man atrast patiesību, pret kuru viss pārējais ir kļūda,” tos bieži vien noraida kā augstprātīgus. Ak, Kristus tiek patiesi noliegts daudz biežāk, nekā mēs to iedomājamies!