Svētie Raksti – garīgā barība kristietim

Noklausies šo e-publikāciju

“Kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat un topat izglābti.” [1.Pēt.2:2]

Cilvēkam nav iespējams kļūt par kristieti bez Dieva Vārda, un tikpat neiespējami bez tā ir palikt ticībā. Šī iemesla dēļ Svētais Pēteris Svētos Rakstus sauc par neiznīcīgu sēklu, no kuras cilvēks piedzimst no jauna, kā arī tīru pienu, ar kuru jaundzimušajiem bērniem ir iespēja augt līdz glābjošām zināšanām un patiesai ticībai. Ja mēs vēlamies saglabāt šo garīgo dzīvi, šīs pareizās zināšanas un šo patieso ticību, tam jānotiek caur dārgo Dieva Vārdu. Tāpat kā mūsu ķermenim arī dvēselei ir nepieciešama ikdienas barība, lai tā nenogrimtu garīgajā nāvē. Neviena zemes uguns neuztur sevi, un līdzīgā veidā patiesas ticības Debesu uguns drīz nodziest, ja to katru dienu nebaro Svētie Raksti. Cilvēks var kādu laiku stāvēt lielā dievbijīgā dedzībā, un viņā var degt glābjošu zināšanu spoža gaisma, bet, ja viņš kļūst slinks lietot Rakstus, nelasot vai nedzirdot tos nedēļām un pat mēnešiem, dedzība atdzisīs un vecā tumsa atkal pārklās viņa dvēseli. Ja viņš pēc tam pārstāj lietot Bībeli, viņš noteikti piedzīvos pilnīgu atkrišanu no dievišķās žēlastības.

Kristietis, kurš atzīst savu vājumu un samaitātību, zina, cik viegli cilvēks var kļūt remdens un aizmirst briesmas zaudēt dvēseli. Viņš arī zinās, cik viņam ir nepieciešams katru dienu pārdomāt Svētos Rakstus, lai viņa sirds nepārtraukti pamostos, lai saņemtu norādījumus, pamudinājumus, brīdinājumus un mierinājumu. Sekot miesas slinkumam ir pārāk viegli, taču, ja kristietis katru dienu nopietni un uzmanīgi pārdomās kaut ko no Dieva Vārda, viņš viegli nenomaldīsies no ceļa, patiesības un dievbijības.

Tāpēc Dievs sacīja uz Jozuā [1:8]: “Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tur ir rakstīts, tad tavi ceļi tev labi izdosies un tad tev laimēsies.” Dāvids aicina: “Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā, bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību. Tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas.” [Ps.1:1-3] Un: “Ja Tava bauslība nebūtu bijusi mans prieks, es jau sen būtu aizgājis bojā savās bēdās. … Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.” [Ps.119:92, 105]

Apustuļi aicina pievērstos kristiešus: “Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos: pamācait un paskubinait cits citu visā gudrībā ar psalmiem, himnām un garīgām dziesmām, žēlastībā dziedādami savās sirdīs Dievam!” [Kol.3:16] Viņi rāda arī ar savu piemēru, cik nepieciešams, lai atgrieztie kristieši arī turpmāk saņemtu Svēto Rakstu pamācību un iedrošinājumu. Apustuļu vēstules tam ir visspilgtākais pierādījums.