Cilvēka prāts un Dieva vārds

Noklausies šo e-publikāciju

Mūsu prāts nespēj patiesi izvērtēt Dieva vārdu. Prāts, neapšaubāmi, ir lieliska Dieva dāvana, bet tā jālieto Dieva noteiktajā veidā.

Kad mēs dzirdam Dieva vārdu vai lasām to, mums jāmēģina to saprast. Pat ja mēs sākumā to nespējam, mums jāmēģina izprast Dieva vārdu atkal un atkal. Ja mēs pacietīgi uzklausām cilvēkus, kādēļ lai mēs būtu mazāk pacietīgi Dieva vārda priekšā?

Pienācīga Viņa vārda uzņemšana ir nevis pieredzes, bet gan pazemības un pacietības jautājums. Ja mūsu cilvēciskais saprāts nav ar mieru būt kalps, bet gan vēlas būt Dieva vārda kungs, tad mēs sākam šo vārdu tiesāt, kaut ko no Svētajiem Rakstiem pieņemot un kaut ko noliedzot. Šādu pieeju Bībele noraida. Apustulis saka: “Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi” (2.Kor.10:5).

No tā mēs varam secināt, ka baznīca nevar balstīties uz citām mācībām par Dievu vai par pestīšanas veidu, kā tam, kas paustas Svētajos Rakstos. Tas atspoguļojas arī luteriskajās ticības apliecībās:

“Mēs ticam, mācām un sludinām, ka Vecās un Jaunās Derības pravietiskie un apustuliskie raksti ir vienīgais likums un norma, saskaņā ar kuru vērtējamas un tiesājamas visas mācības un skolotāji, kā rakstīts: “Tavs Vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz visiem maniem ceļiem” (Ps.119:105). Svētie Raksti paliek vienīgais tiesnesis, likums un norma, pēc kuriem visas doktrīnas var tikt un tām jātop saprastām novērtētām labām vai ļaunām, kā pareizām vai aplamām.”

Visbeidzot, mums ir skaidri jāapzinās, ka ne personiskas “atklāsmes”, ne “vīzijas”, ne “sapņi”, ne arī kādas citas līdzīgas parādības nevar Dieva vārdam neko pielikt vai atņemt. “Ja kas ko atņem no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka un pie svētās pilsētas, par ko rakstīts šinī grāmatā” (Atkl.22:19). Tas, kas mums ir dots Dieva vārdā, ir nepieciešams, skaidrs, iedarbīgs un autoritatīvs visiem cilvēkiem visos laikos, kā tas skaidri norādīts pašos Svētajos Rakstos (Gal.1:6-9; Rom.16:17-18). Ja nu kāds grib pievienot Dieva vārdam kaut ko no sevis, tad “tas ir uzpūties un nezina ne nieka” (1.Tim.6:4).

Kristus Baznīcai ir ārkārtīgi būtiski tas, kāda ir tās attieksme pret Dieva vārdā sniegto atklāsmi. Tikpat nozīmīgs ir arī tas, kā baznīca lieto Dieva vārdu. Šis vārds ir tās pamats un stūrakmens (Ef.2:20), tās ierocis, ar kuru tā var uzvarēt jauno: “Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt” (Ef.6:13). Ja Baznīcā tiek pareizi lietots Dieva vārds, tad pat “elles vārtiem to nebūs uzvarēt” (Mt.16:18).