Atsakoties no realitātes

Visas realitātes sadalīšana svētajā un pasaulīgajā jeb kristīgajā un pasaulīgajā sfērā rada iespēju eksistencei tikai vienā no šiem sektoriem: proti, garīgā eksistence, kas nepiedalās pasaulīgajā eksistencē, un pasaulīgā eksistence, kas var pamatot savu autonomiju no svētā sektora.

Deviņpadsmitā gadsimta mūks un kultūras protestants pārstāv šīs divas iespējas.

Visa viduslaiku vēsture griezās ap garīgās sfēras valdīšanu pār pasaulīgo, žēlastības sfēras valdīšanu pār dabas sfēru.

Savukārt mūsdienu laikmetu raksturo pasaulīgā nepārtraukti progresējoša neatkarība no garīgā.

Kamēr vien Kristus un pasaule tiek uztverti kā divas atsevišķas sfēras, kas viena otru izstumj un atgrūž, mums paliek tikai minētās iespējas.

Atsakoties no realitātes kopuma, mēs vai nu novietojam sevi vienā no divām sfērām, vēloties Kristu bez pasaules, vai pasauli bez Kristus, un abos gadījumos mēs maldinām sevi.

Vai arī mēs cenšamies atrasties abās sfērās vienlaikus, tādējādi kļūstot par cilvēkiem mūžīgā konfliktā, ko veidojis pēcreformācijas laikmets, kuri atkal un atkal sevi pasniedz kā vienīgo kristīgās eksistences formu, kas atbilstu realitātei.