Cilvēka atbildība

Atšķirībā no eņģeļiem, kam piemita pilnīga garīga brīvība, cilvēka brīvība ir atkarīga no apkārtējās pasaules iespaidiem. Mēģinot to aprakstīt līdzības veidā jāsaka, ka cilvēks nekad nav ģenerālis, bet ierindnieks. Cilvēka rīcība tādēļ vienmēr ir atkarīga no kāda augstāka spēka, kas valda pār mums. Šā iemesla dēļ cilvēks var būt pagrimis vai taisnīgs daudz lielākā mērā, nekā tas ir atkarīgs no viņa dabiskajām spējām.

Tādēļ raksturojot cilvēka rīcības galējās izpausmes ikdienas valodā bieži tiek lietoti tādi vārdi kā dēmonisks un svētais. Citiem vārdiem, mēs spējam sekot daudz tālāk, nekā spējam vadīt vai lietojot no armijas dzīves patapinātu terminoloģiju, mēs esam ierindnieki nevis virsnieki. Tādēļ cilvēka dzīve nav saistīta ar bezgalīgi jaunu ceļu radīšanu pretī nākotnei, bet drīzāk mums jāizvēlas, kam sekot. Mēs varam pieslieties vienai vai otrai armijai, bet nevaram radīt paši savu armiju un izstrādāt savus stratēģiskos mērķus. Tādējādi mūsu izvēle vispirms ir saistīta ar jautājumu, kam kalpot. Šo stāvokli labi raksturo Pāvila vārdi: “tam, kam jūs sevi nododat par paklausīgiem kalpiem, jums arī kā kalpiem jāklausa” [Rom.6:16]. Pēc grēkā krišanas mēs visi esam grēka armijas karavīri.

Evaņģēlijs mūs atbrīvo no šīs verdzības, dāvādams brīvību, bet tā nav brīvība izvēlēties neskaitāmas jaunas iespējas, bet kā mūsu ticības apliecības to ir pareizi formulējušas – tā ir “jaunā paklausība”.

No grēka mēs esam atbrīvoti tieši tādēļ, ka esam kļuvuši par Kristus gūstekņiem [Gal.5:1]. Tā kā mums nav un nevar būt pašiem sava armija, mēs varam vai nu kopā ar Sātana armiju doties pretī tumsai un iznīcībai vai kopā ar Kristus armiju – pretī gaismai un dzīvībai. Trešais ceļš ir ilūzija, tāda ceļa vienkārši nav. Tādējādi kā daļēji garīgai un daļēji fiziskai būtnei cilvēka izvēle pirms grēkā krišanas ir izvēle, kam kalpot. Šajā skatījumā grēka ceļš ir perverss veids, kā  cilvēks realizē savu dabisko paklausīgas kalpošanas tieksmi.

“Prometejiska sava ceļa izvēle ir fantāzija, jo mēs nesam radīti ar kapacitāti kalpot paši sev.”

Mēs varam kalpot tikai tam, kurš ir lielāks par mums – Dievam vai velnam. Arī šā iemesla dēļ mēs redzam, ka tas, ka pievīla cilvēku paradīzes dārzā bija Sātans. Tā nevarēja būt parasta čūska.

Luters bieži uzsvēra domu, ka visa cilvēces vēsture ir Dieva un velna kaujas lauks un uz šā fona tad arī apskatāmi gan katra atsevišķa cilvēka dzīves notikumi, gan vēstures gājums kopumā. Turklāt cilvēks nekad neatrodas starp Dievu un velnu kā neitrāla persona. Dievs un velns ne tikai zina, kas notiek cilvēka sirdī, bet arī aktīvi piedalās šajos notikumos. Citiem vārdiem sakot, cilvēks vai nu pieder Dievam, vai velnam. Viņš nevar piederēt pats sev. Tas bija humānists Roterdamas Erasms, kas, aizstāvēdams cilvēka garīgas izvēles brīvību, piespieda Luteru aprakstīt cilvēku kā kaujas lauku starp Dievu un velnu. Erasms piekristu Luteram, ka cilvēks līdzinās mūlim, kas, savas nezināšanas apstulbots, nespēj izšķirties starp divām siena kaudzēm. Tādēļ, pēc Erasma domām, cilvēkam jānāk palīgā ar izglītību. Turpretī Luters, lai gan ļoti augstu vērtēja izglītību, atzina, ka galvenā cilvēka problēma tomēr nav viņa zināšanu trūkums. Cilvēku par mūli padarīja nevis informācijas trūkums, bet tas, ka pats pēc savas dabas cilvēks bija mūlis. Un uz šā mūļa vienmēr kāds jāja. Vai nu jātnieks bija Dievs vai velns, bet mūļa mugura nekad nebija tukša. Turklāt Luters bija pārliecināts, ka pašam cilvēkam nepieder izvēles iespēja jeb pašnoteikšanās. Viņš nevar savu jātnieku izvēlēties. Jātnieks ir tas, kas izvēlas viņu. Pestīšanas jautājumā lēmums nekad nepieder cilvēkam pašam, bet vienīgi Dievam. No sava pirmā elpas vilciena līdz pēdējai nopūtai cilvēks ir atkarīgs no Dieva. Dieva vārda spēkam, Dieva žēlastībai ticībā ir jādzen cilvēks uz priekšu līdz pat viņa dzīves pēdējam brīdim. Bez dievišķās žēlastības cilvēks sabrūk pats sevī un atgriežas nebūtībā.

‘Samaitātā cilvēka daba seko viltus dieviem, viltus vadītājiem un viltus apsolījumiem, visu laiku iedomādamies, ka tie ir dzīvības avots.”

Tādējādi cilvēks savā dzīvē ir pilnīgi atkarīgs vai nu no pestītāja Dieva, vai no samaitātāja velna. Citas alternatīvas vienkārši nav. Turklāt cilvēkam, pat pamatojoties Rakstos, nav iespējams atklāt Dieva godības un varenības valstību, nedz arī Dieva nodomus šīs pasaules vēstures gājumam. Tādējādi, pretēji Erasma un jebkuriem humānistu uzskatiem, Luters bija pārliecināts, ka neviena cilvēka iespēju robežās nav veicināt un noteikt šīs pasaules progresu un attīstību. Tiesa, laicīgās lietās – politiskā un pilsoniskā izpratnē – šis apstāklis nevienu cilvēku neatbrīvo no saprāta lietošanas, lēmumu pieņemšanas un brīvas rīcības.

Tomēr pat šajā nozīmē cilvēka izvēles iespējas ir ierobežotas.

Jautājumā par cilvēka izvēli pamācošs ir pazīstamais A. Šopenhauera atzinums, ka cilvēks var darīt to, ko viņš grib, bet nevar gribēt to, ko viņš grib. Ja rūpīgāk pārdomājam šo izteikumu, tad ir skaidrs, ka pēc A. Šopenhauera domām cilvēkam nav brīvas gribas.

Nedaudz niansētāk varētu sacīt, ka mēs nevaram sekot saviem instinktiem, bet varam sekot domai par sekošanu saviem instinktiem. Mēs nevaram dzīvot kā dabiski vīrieši un sievietes, bet varam sekot dabiskās eksistences filozofijai. Mēs nevaram dzīvot paši priekš sevis, bet varam izvēlēties sekot egoisma principam.

Atrodoties grēka stāvoklī cilvēka daba netiek iznīcināta, bet samaitāta, izvēloties par saviem radīšanas kārtībai pretējus mērķus. Cilvēks tika radīts lai pazītu un pielūgtu dzīvo Dievu, bet savā grēka aklumā tas kalpo nedzīviem elkiem [Rom.1:21-23], kļūstot par vergu šīs pasaules pirmspēkiem [Gal.4:3]. Tādējādi grēks ir izkropļota paklausības forma, viltus sekošana, pievilta māceklība, kas paverdzina cilvēku, vedot to pretī arvien lielākai un lielākai iznīcībai, līdz pat ellei.  Viss iepriekš sacītais nenozīmē, ka cilvēks ir nenozīmīgs radījums lielāku spēku cīņa, kurš nevar atbildēt pats par savu rīcību. Patiesībā Raksti Sātanam piešķir tikai pakārtotu, nevis centrālo lomu Dieva radīšanas plāna piepildīšanā. Centrālā vieta ir atvēlēta cilvēkam. Grēks jeb velna plāns šajā pasaulē ienāca caur vienu cilvēku [Rom.5:12] un Dieva karš pret ļaunuma impēriju arī noris caur vienu cilvēku Jēzu Kristu [Rom.5:15]. Lai gan mēs neesam ģenerāļi šajā kosmiska mēroga konfliktā, tomēr Dieva pestīšanas plāns īstenojas tieši mūsos. Tas tādēļ, ka cilvēks ir vienlaicīgi gan garīga, gan miesīga būtne, kas līdzdalās visos radīšanas aspektos.

“Tādēļ caur mums Dievs var iesniegties pašas attālākajos radības nostūros. Nebūdami ne pilnīgi gari, nedz arī tikai miesīgas būtnes, mēs atrodamies realitātes krustceļos. Kosmosa nākotne pieder tai armijai, kura kontrolē šo stratēģisko punktu.”

Šī nav kāda abstrakta cīņa iedomātā garu pasaulē, bet tā notiek mūsu ikdienas dzīvē, kur saskaņā ar savu aicinājumu izdzīvojam un piepildām savas lojalitātes. Sātana pieveikšana un pasaules svētīšana vislielākajā mērā notiek tad, kad paklausot Kristus aicinājumam, izdzīvojam savu ticību šīs pasaules lietās un dzīves izkārtojumos.

Tādējādi atziņa par cilvēku kā Dieva un Sātana cīņas lauku atklāj cilvēka eksistences dziļākos noslēpumus.