:: e – BAZNICA ::

Kalna sprediķis – Jēzus “manifests”

Matejs un Lūka ir atspoguļojuši dažādas detaļas, kas mums ļauj sajust, kā “smaržo” šis laukā noturētais sprediķis, ko Jēzus sludināja kā Savas “darbības plakātu” (Mt.5-7 un Lk.6:17-49).

Matejs stāsta, ka, ieraudzījis pretim plūstošos ļaužu pūļus, Jēzus “uzkāpa kalnā”. Tad pie Viņa atnāca mācekļi, un Viņš apsēdās un sāka tos mācīt. Lūka saka, ka Viņš stāvēja “līdzenā vietā” un Viņam sekoja “liels mācekļu pulks un liels ļaužu daudzums”. Abi apraksti atbilst “Svētītā kalnam” Kapernaumas tuvumā. Viena tradīcija Kalna sprediķa ietvaru ir novietojusi “Hattina ragā” uz rietumiem no Tibērijas, kur 1187. gadā Saladins guva izšķirošo uzvaru pār krustnešu armijām. Viņš aizdedzināja sauso zāli nogāzē tā, lai vējš to pūstu uz ienaidnieku pusi, un tad uzbruka uguns un dūmu aizkara aizsegā. Uz kalna stūra ir plašs slīpums, kurš atbilstu arī Kalna sprediķa aprakstam.

Jēzus auditoriju veidoja Viņa mācekļi un vienkārši lauku cilvēki, uz kuriem rabīni attiecināja nicinošu apzīmējumu “lauku cilvēki” jeb “rupji ļaudis”. Jēzus sprediķi nebija domāti reliģiozām autoritātēm, bet it īpaši šai “zemniecībai”. Ir izteikts pieņēmums, ka patiesībā šis “sprediķis” ir vairāku mācību sanāksmju saīsinājums, bet mēs varētu atcerēties, ka bieži vien Jēzus cilvēkus mācīja no rīta līdz vakaram bez pārtraukuma.

Matejs, rakstīdams jūdu kristiešu auditorijai, sprediķi pirmkārt attēlo kā zināmu bauslības izskaidrojumu. Lūka, kurš it īpaši kalpoja pagānu atgriešanai, it īpaši uzsver mīlestību pret savu tuvāko. Matejam ir deviņas svētības, Lūka apmierinās ar četrām un tai pašai daļai pievieno Jēzus “vai” bagātajiem, labi paēdušajiem, tiem, kas priecājas pasaulīgās lietās, un tiem, kas paļaujas uz savu labo reputāciju. Tomēr pamatā ir tā pati mācība.

Kalna sprediķis ir galvenais baušļu un garīgo virzienu skaidrojums. Jēzus cieši līdzās noliek to, ko bauslības skolotāji prasa no cilvēkiem un ko Viņš pats prasa no Saviem mācekļiem. Viņš nav nācis atmest “bauslību vai praviešus, …bet piepildīt” (Mt.5:17). Mēs arī šeit atrodam to, kas tika gaidīts no Mesijas: Jēzus atsedz jaunu bauslības motivācijas faktoru – Toras pamatpatiesības, kas ietver jaunu, aktīvu atbildību pret tuvāko un pastāvīgu prasību pēc pilnības, kas tiek uzturēta līdz pat galam. Tā mērķis ir, “ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni”. “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mt.5:45,48).

Pirmoreiz dzirdot, tāda runa var izklausīties nereāla, pat necilvēcīga, kā jūdi arī tiešām polemizē. Tomēr Dieva beznosacījumu svētums dod indivīdam jaunu izejas punktu: visa mūsu garīgā dzīve ir jābalsta uz piedošanu un žēlsirdību. Jēzus faktiski bija pret viltus neatkarību un melīgu pašapmierinātību. Viņa brālis Jēkabs to sauc par “pilnīgo svabadības likumu” (Jēk.1:25). Tikai tad, kad mūsu paštaisnība ir salauzta, mēs varam sākt dzīvot kā Kristus, uz ko mūs virza Jēzus Savā “manifestā”.