Kas īsti pierāda cilvēka prāta bezdievību

Ko par cilvēka prātu liecina ieradums kulstīt ar savu mēli Dieva Vārdu vieglprātīgi un bez jēgas? ŠĪ neaptēstā rupjība ikvienam skaidri atklāj bezdievīga cilvēka prātu – ne tikai cilvēka grēcīgo dabu, bet vēl daudz briesmīgāku Dieva nicināšanu, valdošo bezdievību, kuras vieta ir ellē.

Visrupjākie kritieni grēkā tik skaidri nepierāda cilvēka prāta bezdievību, kā šāds ieradums vieglprātīgi un necienīgi lietot Dieva Vārdu. Rupjie grēki paši par sevi nekad pilnīgi nepierāda bezdievīga prāta pastāvēšanu, taču to pierāda šis ieradums. Dāvids, kuru Svētais Gars nosauca par Dieva sirdij tīkamu un kura vārdus mēs varam lasīt psalmos, pēc mežonīgiem kārdinājumiem gan krita smagos miesas grēkos, taču viņš nekad nebūtu iedomājies vieglprātīgi spēlēties ar Dieva Vārdu, un viņa attieksmi mēs skaidri saskatām Viņa dziesmās, kas pauž dziļu grēku nožēlu un satriektību. Nē, mēs visi saprotam, ka Dieva Vārda vieglprātīga lietošana nav savienojama ar dievbijīgu prātu.

Vai tas vispār ir iespējams, ka cilvēkam, kas ir nožēlas pilns un glābts Jēzu Kristu, kas dzīvo Tā Kunga bijībā un garā piesauc Dievu, piemīt netikums ar vieglprātību velti valkāt Dieva Vārdu? Mēs zinām, ka pat garīga dzīve un krietni darbi nepierāda patiesu dievbijību, ja viņa Dieva Vārda lietošana pierāda pretējo. Pat paši skaistie darbi var plūst no cita avota un var nebūt Gara, ticības un dievbijības augļi, jo citādi cilvēks izrādītu cieņu Dievam un Viņa Vārdam. Mēs varam to apvērst otrādi un sacīt, ka arī cienīga Dieva Vārda lietošana nebūt nepierāda cilvēka sirds dievbijību. Tikpat labi šis ieradums var būt labas audzināšanas, cilvēciskas kārtības vai aizrādījumu rezultāts.

Tomēr skaidrs ir arī tas, ka nekaunīga dzīve grēkā un klaja Dieva nicināšana vienmēr nepārprotami pierāda bezdievību.