286. Kas ir kārdināšanas?


Astotais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Septītais vakara priekšlasījums »

Ja Svētie Raksti tiešām būtu tik tumša grāmata, ka nebūtu iespējams droši izzināt visu to Rakstu vietu jēgu, kurās ir pamatotas kristīgās ticības doktrīnas, tad būtu jāatzīst, ka bez citas autoritātes nevar izlemt, kurš no diviem vai vairākiem Rakstu vietu skaidrojumiem ir tas pareizais. Tad Raksti nevarētu būt Dieva vārds. Jo kas gan tā būtu par atklāsmi, kas atstāj tumšā neziņā par šīs grāmatas būtisko saturu? It īpaši vecie jūdu Rakstu mācītāji viduslaikos apgalvoja, ka burtiskais Rakstu saturs gan esot skaidrs un saprotams, taču pastāvot vēl kāds, visaugstākā mērā svarīgs, slepens Rakstu saturs, kuru nevarot izzināt bez īpašas slepenas mācības (Kabbalas).


Piemēram, viņi sacīja, ka ebreju tekstā, kā pirmajā, tā pēdējā pantā, sešreiz esot sastopams burts aleph [attēlā augstāk]. Vienkāršs cilvēks nevarot zināt, kāpēc tas ir tieši tā, bet slepenā mācība varot to izskaidrot, proti, tas nozīmējot, ka pasaule pastāvēšot sešus tūkstošus gadu.

Tas, protams, ir smieklīgi, bet arī pašā kristietībā – pāvesta mācībā – tiek teikts, ka Svētie Raksti esot tik neskaidri, ka tur neesot saprotams gandrīz neviens izteikums. Vai arī, ka ļoti daudzas mācības kristīgajā reliģijā pierādīt ar Rakstiem vienkārši neesot iespējams. Tādēļ tradīcija esot pilnīgi nepieciešama.

Taču tā ir liela apmātība! Šeit ir vietā Sv. Pāvila vārdi: “Ja mūsu Evaņģēlijs ir aizsegts, tad tas ir aizsegts tiem, kas pazūd.” (2.Kor.4:3) Luters 37.psalma skaidrojumā pamatoti saka:

“Nav zemes virsū grāmatas, kas būtu skaidrāka par Svētajiem Rakstiem; iepretī pārējām grāmatām tā ir kā saule, salīdzinot ar visiem pārējiem spīdekļiem. Viņi tā runā tikai tāpēc, ka grib mūs aizmānīt prom no Rakstiem un, paceļoties pāri mums, kļūt par skolotājiem, lai mēs ticētu viņu safantazētajiem sprediķiem. Tas ir kauns un neģēlīga zākāšanās par Svētajiem Rakstiem un visu kristietību, ja kāds saka, ka Svētie Raksti esot neskaidri, proti, ne tik skaidri, lai katrs tos varētu saprast, ar tiem apliecināt un pamatot savu ticību.”

Savā rakstā visu Vācijas pilsētu rātskungiem, kur runa ir par to, ka jāiekārto un jāuztur kristīgas skolas, Luters raksta (W.X,551):

“Sofisti ir teikuši, ka Raksti esot miglaini, ar to domādami, ka Dieva vārdi pēc savas būtības esot neskaidri un runājot visai savādi. Bet viņi neapjauš, ka vaina ir valodās. Ja mēs mācētu valodas, tad nebūtu nekas vieglāk saprotams par Dieva vārdiem. Ja es nepratīšu turku valodu, man pilnīgi nesaprotama būs kāda turka runāšana, kas ir saprotama ikkatram turku bērnam.”

Luteram ir pilnīga taisnība. Svētie Raksti ir skaidrāki par katru cilvēku sacerētu rakstu, jo tos ir devis Svētais Gars, visu valodu Radītājs. Tādēļ ir pilnīgi neiespējami, turoties pie Rakstu vārdiem, pierādīt tajos kaut kādus maldus vai pretrunas. Tādēļ brīnišķīgajā Vakarēdiena dziesmā “Kungs Jēzu Krist’” (Herr Jesu Christ, du hast bereit) sacīts: “Tavs vārds stāv spēcīgi kā mūris, ko nespēj sagraut it neviens, lai cik viņš gudri censtos.”

Bet kaut arī Rakstu literāro un vēsturiski gramatisko jēgu var atklāt ikviens, kurš pārvalda šo valodu, tomēr neviens cilvēks, lai cik liels valodnieks, slavens filologs vai atjautīgs loģikas pratējs viņš būtu, bez Svētā Gara nespēj saprast Svētos Rakstus sev par glābšanu. Par to apustulis Pāvils saka: “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.” (1.Kor.2:14) Un: “Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība.” (1.Kor.1:23) Tādēļ, lai iegūtu patiesi svētīgu Svēto Rakstu izpratni, vispirms ir nepieciešama patiesa izpratne par bauslības un Evaņģēlija atšķirībām. Kur ir šāda izpratne, tur Svētie Raksti kļūst gaiši un skaidri. Bet kur šādas izpratnes nav, tur Svētie Raksti paliek ar septiņiem zieģeļiem aizzīmogota grāmata. Pirms mēs pārejam pie ceturtās tēzes, iepazīsimies vēl ar pāris Lutera citātiem.

Klausoties nepieredzējušus sludinātājus, varbūt nav iespējams sacīt, ka viņi sagroza bauslību vai Evaņģēliju, tomēr bieži ir jākonstatē, ka viņu sprediķos bauslība un Evaņģēlijs ir saplūduši viens ar otru. To, ka atšķirt bauslību no Evaņģēlija ir teologa lielākā māksla, Luters apliecina savā rakstā “Runa par atšķirību” (Sermon vom Unterschied etc.; W.IX,422):

“Vārdos izteikt, ka bauslība un Evaņģēlijs ir atšķirīgas mācības, var ikviens, tā nav liela māksla. Taču atšķirt tos praktiski un šo mākslu īstenot, tas prasa pūles un darbu. Arī Sv. Hieronīms par to ir daudz rakstījis, taču diemžēl kā aklais par krāsām.”

Luters augsti cienīja zinātniekus. Viņš sacīja arī Erasmam: “Tu esi vērtīgs vīrs,” tāpēc, ka viņš no jauna bija cēlis godā Bībeles oriģinālvalodas. Bet par Svēto Rakstu doktoru viņš to nav nosaucis. Kāpēc? Tāpēc, ka tas neprata tieši šo mākslu. Un, ja kāds, lai cik apdāvināts, kaut vai piecdesmit gadus gatavotos svētajam mācītāja amatam, bet nebūtu saņēmis Svēto Garu, tad viņš tomēr nespētu pareizi atšķirt bauslību no Evaņģēlija. Jā, šeit pastāv šī Skilla un Haribda [Stāvoklis, kur gan no vienas, gan otras puses draud briesmas. Skilla un Haribda: sengrieķu mitoloģijā - divas pārdabiskas būtnes, kas mīt uz piekrastes klintīm Mesīnas jūrasšauruma abās pusēs un aprij kuģiniekus. - Red. piez.]. Klausoties uz vienu vai otru pusi, ir iespējams dvēselēm gatavot bojāeju un smagi apgrēkoties pie nabaga kristiešiem.

Savos komentāros par Gal.2:14 (VIII,1788) Luters saka:

“Tas, kurš labi atšķir Evaņģēliju no bauslības, lai pateicas Dievam Kungam, viņš varēs būt labs teologs. Es to savos pārbaudījumos gan vēl neesmu pratis tik labi, kā tas man būtu bijis vajadzīgs.”

Pat vienkāršs mācītājs var būt teicams teologs; taču kāds cits, kurš ir studējis visas austrumu valodas un nezin ko vēl, šo vārdu varbūt vēl nav pelnījis. Viss ir atkarīgs no tā, vai Dievs viņu tam ir sagatavojis, vai nav.

Ja tu saki: “Bet tagad nu gan tu pārspīlē,” tad tu vēl esi akls! Ja tu būtu to pieredzējis, tu atzītu, ka šī māksla patiesi ir grūta.

IV TĒZE
Pareiza bauslības un Evaņģēlija atšķirību izpratne ir ne tikai brīnišķīga gaisma visu Svēto Rakstu pareizai izpratnei – bez tās Svētie Raksti ir un paliek cieši aizslēgta grāmata.

Kad mēs pāršķirstām Svētos Rakstus un neko vēl nezinām par atšķirību starp bauslību un Evaņģēliju, tad mums šķiet, ka tajos ir vesela virkne pretrunu, vēl vairāk, ka tie izveidoti no vienām vienīgām pretrunām, kuru tur ir vairāk nekā turku Korānā. Te tie kādu pasludina par svētu, te atkal kādu citu nolād. Kad bagātais jauneklis jautā Jēzum: “Mācītāj, ko man būs labu darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?”, Kungs viņam atbild: “Ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus.” Kad Filipu cietuma uzraugs Pāvilam un Sīlam jautā to pašu, viņš saņem atbildi: “Tici uz Kungu Jēzu Kristu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.” Hab.2:4 mēs lasām: “Taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.” Citā vietā Jānis saka: “Kas dara taisnību, ir taisns.” (1.Jņ.3:7) Un visbeidzot apustulis Pāvils apgalvo: “Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” Vienā vietā Rakstos ir teikts, ka Dievam netīk grēcinieki, citviet, ka tas, kurš piesauks tā Kunga vārdu, taps pestīts. Kādā vietā Pāvils izsaucas: “Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un cilvēku netaisnību,” un 5.psalms saka: “Tu neesi Dievs, kam patīk bezdievības pilna cilvēka daba.

Kas ļaunu dara, lai netuvojas tev”; bet Pēteris saka: “Lieciet savu cerību pilnīgi uz žēlastību.” Vienā vietā ir teikts, ka pasaule ir pakļauta Dieva dusmām, citur turpretī lasām: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Vēl kāda zīmīga vieta ir 1.Kor.6:9-11. Tur apustulis vispirms saka: “Ne netikļi, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne kārumnieki, ne zagļi, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību.” Un tad viņš piemetina: “Un daži no jums bija tādi. Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā.” Vai tādam, kurš nekā nezina par atšķirību starp bauslību un Evaņģēliju, visu to lasot, nav jāmaldās kā pa tumsu? Vai viņam nav jādomā: “Un tādi lai būtu Dieva vārdi? Grāmata ar tādām pretrunām?”

Turklāt tas nav tā, it kā Vecajā Derībā būtu atklājies dusmīgs Dievs, bet Jaunajā Derībā žēlastības Dievs, it kā Vecajā Derībā tiktu solīta pestīšana ar darbiem, bet Jaunajā – ar ticību. Abas šīs lietas mēs redzam gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā. Bet kolīdz mēs iepazīstam atšķirību starp bauslību un Evaņģēliju, pār mums ataust Svēto Rakstu izpratnes gaisma. Tad mēs Rakstos ieraugām visjaukāko harmoniju. Mēs redzam, ka bauslība nav mums atklāta tāpēc, lai mēs ar to tiktu taisnoti, bet gan lai mēs ieraudzītu savu bezspēcību, lai redzētu, cik vāji mēs esam. Tad arī mēs pamanīsim, cik jauka ir Evaņģēlija vēsts, cik brīnišķīga ir šī mācība. Tad mēs pieņemsim Evaņģēliju ar bezgalīgu, neizsakāmu prieku.

Par to, cik svarīgi ir pazīt abu šo mācību atšķirību, liecina arī baznīcas vēsture. Pagrimums baznīcā sākās tad, kad sāka jaukt bauslību un Evaņģēliju. Lasot baznīctēvu rakstus, mēs uzzinām kādu būtisku patiesību: visu baznīcas bēdu cēlonis ir meklējams tajā apstāklī, ka ļaudis nemācēja pareizi atšķirt bauslību no Evaņģēlija. Līdz pat 6. gs. ir sastopamas lieliskas liecības, kas atklāj šo mācību atšķirību, bet tad var pamanīt, ka šī gaisma izdziest un šo atšķirību aizvien vairāk aizmirst.

To var redzēt arī, aplūkojot mūku dzīvi, kas ieguva arvien lielāku cieņu. Tas, ko Jēzus sacīja bagātajam jauneklim, pēc viņu uzskata, bija patiešām nepieciešams pestīšanai. Tiem, kam bija vajadzīgs Evaņģēlijs, viņi sniedza bauslību.

Vēl jo vairāk tā tas ir pāvesta valstībā, tur šīs atšķirības atziņa ir pilnīgi izgaisusi un tāpēc iestājusies pilnīga elles tumsa; līdz ar to baznīcā ienāk īsts pagānisms un elkkalpība.

Un kā gāja mūsu mīļajam Luteram! Viņam jau sākumā bija bagātīga izpratne un atziņa, salīdzinot ar tā laika tumsonību, taču bauslību no Evaņģēlija viņš vēl nemācēja atšķirt. Kā gan viņš toreiz bija pūlējies un mocījies! Viņš bija gavējis, sagādājis sev fiziskas ciešanas bezmaz līdz nāvei. Toreiz viņam pats smagākais un briesmīgākais vārds likās tas, ka taisnošana, kas bija nepieciešama Dieva priekšā, atklājas Evaņģēlijā. “Ak vai,” viņš domāja, “kas par postu! Cilvēkam jāizpilda bauslība, un tad vēl jātop taisnotam ar Evaņģēliju!” Luters pats atzīstas, ka dažreiz viņam uzmākušās Dievu zaimojošas domas. Bet tad reiz pēkšņi ataususi gaisma ¬ par kādu taisnošanu Evaņģēlijā ir runa. Toreiz viņš domās esot izskrējis cauri Svētajiem Rakstiem un guvis skaidrību: “Šeit ir bauslība, un tur ¬ Evaņģēlijs.” Viņš tā izpētījis katru grāmatu, un visur tas viņam kļuvis skaidrs. Un tai brīdī, kad Luters ieraudzīja šo atšķirību, viņš kļuva par reformatoru. Tas ir galvenais iemesls tam, kāpēc viņš ar savu sludināšanu guva tik milzīgus panākumus. Ar to viņš atbrīvoja nabaga ļaudis no posta, kurā tos bija iegrūduši viņu priesteri, sludinot viņiem bauslību.

Ja jūs tāpat gribat būt patiesi dvēseļu kopēji, tad arī jums ir jāatzīst, cik tas ir ļoti svarīgi. Iedomāsimies, ka kāds atnāk pie jums ¬ izbiedēts un nobēdājies. Iemesls šādam dvēseles stāvoklim var būt tāds, ka uz viņu iedarbojusies bauslība un viņš neiedomājas par to, ka Evaņģēlijs var viņu glābt. Tas viņam nenāk prātā, un viņš sūdzas: “Ak, es esmu nabaga grēcinieks, kas pelnījis elli” utt. Bet jūs viņam teiksiet: “Jā, protams, tu esi pazudis un nolādēts cilvēks. Bet šī Svēto Rakstu mācība ir bauslība. Tomēr ir vēl kāda cita mācība. Bauslība pie tevis savu darbu ir paveikusi. Tevī ir radusies grēka atziņa. Bet tagad pamet Sinaju un dodies uz Golgātu! Uzlūko savu Pestītāju, kurš pie Golgātas krusta noasiņo un mirst par tevi!” Jā, kad jūs nonāksit mācītāja amatā, jums vispirms būs jāatzīst, cik nozīmīgi un svarīgi ir atšķirt bauslību no Evaņģēlija un zināt, kā šo prasmi likt lietā, lai sekmīgi veiktu šo amatu, kura uzdevums ir pestīt pasauli. Vissvarīgākais, protams, ir tas, lai jūs paši būtu piedzīvojuši šo atšķirību. Es šeit nedomāju tos, kuri vēl nav jutuši bailes par saviem grēkiem, kuri domā, ka tādēļ, ka viņi ir uzauguši kristīgās ģimenēs, viņu ticība ir pareiza un droša, bet gan tos, kuri raizējas par savu pestīšanu. Dažbrīd jums šķitīs, ka esat Dieva bērni, citreiz atkal domāsit, ka jūsu grēki jums nav piedoti. Ja jūs gribēsiet iegūt patiesu mieru, tad tas varēs notikt, tikai saskatot bauslības un Evaņģēlija atšķirību.

Augsburgas ticības apliecības Apoloģijā (Müller,119) teikts:

“Lai Kristus labo darbu un Evaņģēlija lielo dārgumu (ko tik augstu vērtē Pāvils) patiesi atzītu, mums Dieva apsolījums un piedāvātā žēlastība tik tālu jāatšķir no bauslības, kā debesis no zemes.”

Dieva vārdi gan sludina mums mierinošu Evaņģēliju, tomēr mieru mēs tā arī neiegūsim tikmēr, kamēr neapzināsimies, ka Dieva vārdos ir arī bauslība, no kuras esam aizbēguši, un kamēr kā pazuduši un nolādēti grēcinieki netversimies pie Evaņģēlija. Jo, nonākot pie kādas mierinošas vietas, mēs sākam domāt: “Jā, man ir grēku piedošana.” Bet tad mēs nonākam pie kādas citas Svēto Rakstu vietas un gūstam atziņu, ka esam pazuduši, – tas viss tā notiek, ja nezinām neko par bauslības un Evaņģēlija atšķirību.

Konkordijas formulas Epitome (Müller,533; Conc.Trigl.,801) ir rakstīts:

“Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka baznīcā ar lielu uzcītību kā brīnišķīga gaisma ir jāuztur atšķirība starp bauslību un Evaņģēliju, lai Dieva vārds tiktu pareizi mācīts, kā to mums atgādina Sv. Pāvils.”

Tas pats atkārtots 5.punktā (Declaratio,633):

“Tā kā bauslības un Evaņģēlija atšķiršana ir brīnišķīga gaisma, kas kalpo tam, lai pareizi sludinātu Dieva vārdu un pareizi tiktu izskaidroti un saprasti svēto praviešu un apustuļu vārdi, tad ar sevišķu centību ir jārūpējas par to, lai šīs divas mācības netiktu jauktas, lai no Evaņģēlija neizveidotu bauslību. Ar to tiktu aptumšots Kristus nopelns un noskumušajām dvēselēm būtu laupīts mierinājums, kas tām rodams Evaņģēlijā, kad tas tiek skaidri un pareizi sludināts, tādējādi atbalstot un mierinot šīs bauslības izbiedētās un nomāktās dvēseles lielākajos un smagākajos pārbaudījumos.”

Ja abas šīs mācības netiek atšķirtas, tad Evaņģēlijs tiek aptumšots un Kristus nopelns mazināts. Jo tad, kad es baidos no bauslības draudiem, es esmu aizmirsis Kristu. Kristus taču man saka: “Un, ja tavi grēki būtu sarkani kā asinis, tie kļūs balti kā sniegs. Kas ir bēdīgs un grūtsirdīgs, lai nāk pie manis, viņš atradīs mieru savai dvēselei.” To mācītājs pareizi pasludinās vienīgi tad, ja viņš pats būs guvis neizdzēšamu iespaidu par bauslības un Evaņģēlija atšķirību. Vienīgi tāds cilvēks, kas to ir aptvēris, var mierīgs sagaidīt arī savu nāves stundu. Lai velns mēģina tam iečukstēt, ko vien grib, viņš tam atteiks: “Tā gan ir, bet man ir vēl kāda cita mācība, kas saka pavisam ko citu. Es priecājos, ka bauslība ir mani tā sagatavojusi, ka Evaņģēlijs tāpēc šķiet jo jaukāks.”

Konkordijas formulas piektās daļas beigās (CF; Müller,639; Conc.Trigl.,361) teikts:

“Lai abas mācības, gan bauslība, gan Evaņģēlijs, netiktu sajauktas, iejauktas viena otrā, lai vienai netiktu pierakstīts tas, kas pieder otrai, ar to tiktu aptumšoti Kristus nopelni un labie darbi, bet Evaņģēlijs pārvērsts par bauslības mācību, kā tas ir noticis pāvestībā, tā laupot kristiešiem patieso mierinājumu, kas tiem ir Evaņģēlijā pret bauslības biedu. Lai pāvestībai būtu atkal atdarītas durvis uz Dieva baznīcu, tāpēc ar lielu dedzību ir jāievēro un jāuztur spēkā atšķirība starp bauslību un Evaņģēliju, bet no tā, kas varētu izraisīt šo sajaukšanu inter legem et evangelium, t. i., starp bauslību un Evaņģēliju, ir cītīgi jāvairās.”

Arī mums draud šīs lielās briesmas. Palasīsim dažus rakstus, kuru autori iedomājas, ka ir paši labākie mācītāji! Viņi izsakās tik asi un biedinoši tāpēc, ka jauc bauslību ar Evaņģēliju. Un tādējādi cilvēki, guļot nāves gultā, tiek pakļauti šaubām. Dažs sāk domāt: “Diez kā nu būs, vai Dievs mani pieņems?” Bet, kas nomirst šādās šaubās, nav miris glābjošā ticībā. Un kurš tad šajos daudzajos gadījumos ir vainīgs? Vainīgs ir mācītājs.

Viņš nedrīkst teikt, ka bauslība ir atcelta, jo tā tas nav. Bauslība ir spēkā. Bet mums ir arī kāda cita vēsts. Dievs nesaka: “Taisnība nāk caur bauslību,” bet gan: “Caur bauslību nāk grēka atziņa.” Vēstulē romiešiem teikts: “Kas tic tam, kas bezdievīgo dara taisnu, tam viņa ticība tiek pierēķināta par taisnību.” Tātad tieši tad, ja es atzīstu, ka esmu bezdievīgs, es esmu uz pareizā ceļa, uz pestīšanas ceļa.

Luters raksta par Gal.3:19 (VIII,2260) (St.L.Ed.IX,415):

“Kur bauslību pēc būtības un pavisam skaidri neatšķir no Evaņģēlija, nav iespējams kristīgo mācību paturēt nesagrozītu; savukārt, kur tā ir patiesa un noteikta, tur iespējams pareizi un precīzi zināt, kas ir īstais veids, kā un ar ko Dieva priekšā var kļūt taisns. Ja pastāv šī gaisma un šī atziņa, tad var viegli atšķirt ticību no darbiem, Kristu no Mozus, Evaņģēliju no Mozus bauslības un no visiem citiem pasaules likumiem, rīkojumiem un norādījumiem.”

Hemnics raksta (Locis theologicis, Locus de justif. fol. 206):

“Tā kā Pāvils pārliecinoši saka, ka taisnība Dieva priekšā tiek pasludināta Evaņģēlijā, bez bauslības, tad galvenais šajā taisnošanas jautājumā ir pareizi un skaidri noteikt atšķirību starp bauslību un Evaņģēliju un šo atšķirību cītīgi ievērot. … Un vai ir vēl kāda cita gaisma, kas būtu varējusi izkliedēt šo biezo pāvesta valstības tumsību, izņemot šo gaismu, kas parāda patieso atšķirību starp bauslību un Evaņģēliju?”

Neviena cita gaisma nav izklīdinājusi pāvestības tumsību kā vienīgi mācība par atšķirībām starp bauslību un Evaņģēliju. Vareni ķeizari un lieli koncili ir pūlējušies panākt reformas, bet kas no tā ir iznācis? Nekas! Kļuva aizvien sliktāk. Kā tas nākas, ka to paveica viens nabaga mūks? Bez šaubām, tas bija tāpēc, ka viņš svētajā vietā atkal pakāra šo gaismas lukturi. Viņš būtu vēl varējis sludināt Evaņģēliju, taču kristieši netiktu mierināti, jo vēlāk, sastopot bauslību, tie tik un tā domātu: “Jā, es tomēr esmu maldījies! Man ir jātur baušļi, ja es gribu iegūt dzīvību.”

Tā arī bija lielākā vaina vairumam baznīcas reformētāju. Huss teicami sludināja Evaņģēliju, taču viņš neparādīja īsto atšķirību starp bauslību un Evaņģēliju. Tāpēc arī viņa darbs nav guvis paliekamu ietekmi.

Tādēļ lai Dievs, kurš mums ir iededzis šo gaismu, palīdz to saglabāt! Es ar to domāju galvenokārt jūs! Mēs, vecie, drīz atdusēsimies. Mūsu laikā šī gaisma sāka spīdēt. Rūpējieties par to, lai tā atkal neizdziest! Un, ja jūs domājat, ka pāris stundās esat to apguvuši, tad jūs esat uz maldīga ceļa. Ja šī gaisma netiks rūpīgi sargāta un glabāta, tad tā var drīz izdzist. Piemēram, mēs varam šo gaismu atrast vēl laikā, kad baznīctēvi sacerēja savus pirmos rakstus. Taču tiem sekoja citi baznīcas skolotāji, kuru rakstos vairs nav atrodama šāda izpratne. Tieši tādēļ arī pāvests tik ātri guva panākumus. Bet tādas pašas briesmas draud arī mums.

Galvenā vieta Rakstos mūsu tēzei ir: “Jo es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes. Jo, aplam saprazdami dievišķo taisnību, viņi centušies celt savējo un tādā kārtā Dieva taisnībai nav pakļāvušies. Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic.” (Rom.10:2-4)

Ko gan šeit apustulis ir domājis ar vārdiem “bez izpratnes”? “Viņi neizprot taisnošanu, kādai tai jābūt pēc Dieva prāta.” Tas ir viņu izpratnes trūkums. Viņi domāja, ka jābūt dedzīgam bauslības kalpam, jo tas, pavisam droši, ir Dieva likums, kā gan no tā varētu novērsties? Ja viņi būtu ņēmuši vērā to, ko sludina Pāvils, tad drīz vien būtu atzinuši: “Viņš jau bauslību atstāj spēkā”; tad viņi nebūtu kļuvuši par Evaņģēlija ienaidniekiem un briesmīgā tumsa, kas tos apņēma, būtu izklīdusi.


Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Devītais vakara priekšlasījums

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.