Ar Jēzus nāvi saistītie fakti

Jēzus nāve un augšāmcelšanās ir savstarpēji nešķirami saistītas. Piezīmēs, ko Viņš izteica par Savām ciešanām, vienmēr tika pieminēta augšāmcelšanās. Mēs redzēsim augšāmcelšanos tikai tad, ja būsim pārliecināti, ka Jēzus patiešām nomira. Ja pētīsim sīkās norādes, ko Talmuds un romiešu likumi sniedz par nāves soda izpildi, tad sapratīsim rūpību, ar kādu nāves spriedums tika novests līdz noslēgumam.

Talmuda priekšraksti mūs informē, ka nāves soda izpildei bija jānotiek publiski, dienas gaismā. Vēstnesim vajadzēja iet nāves soda izpildes procesijas priekšgalā, nesot plāksni, kas vēstīja par notiesātā cilvēka noziegumu. Divi rabīnu mācekļi gāja līdzās notiesātajam, mudinot viņu atzīt vainu un sagatavojot nāvei. Sinedrijs vienmēr sūtīja savu pārstāvi, kurš sniedza oficiālu ziņojumu par nāves soda izpildi.

Romiešu likumi arī prasīja, lai procesijā būtu kāds oficiāls liecinieks – exactor mortis, kurš apliecināja nāvi. Vienmēr klāt bija vismaz četri kareivji. Ja baidījās no pūļa nemieriem, varēja likt rīkoties veselai kareivju grupai. Likums tāpat prasīja, lai procesijā tiktu nesta oficiāla plāksne ar uzrakstu par pārkāpumu. Vārdi “Jēzus no Nacaretes, jūdu Ķēniņš”, kurus Pilāts pavēlēja pielikt pie krusta augšējās daļas, nebija pieņemami sinedrija sūtītajiem priesteriem, un viņi gribēja piebilst, ka tas bija Jēzus, kurš tā “bija teicis”. Tomēr Pilāts savu pavēli neatcēla. Vai viņš varēja apzināti mērķēt uz jūdu apvainošanu? Varbūt viņš gribēja atstāt šo formulējumu arī eksemplārā, kurš viņam bija jāsūta Tibērijam. Galu galā tas parādīja, ka šis spriedums bija sods par noziegumu pret pašu ķeizaru. Romiešu vēsturnieks Tacits savās “Annālēs” paziņo, ka imperators Tibērijs bija ārkārtīgi jūtīgs attiecībā uz savu varu. Apcietināšana un nāve gaidīja tos, kuri tika atklāti kā vainīgi tiešos vai netiešos izteikumos pret dievišķo valdnieku.

Romiešu paraža prasīja, lai notiesātais pats nestu savu krustu līdz nāves soda izpildes vietai. Varbūt kareivis nesa viņam pa priekšu plāksni, uz kuras bija uzrakstītas pret viņu vērstās apsūdzības – causa poenae. Kā tika prasīts, tur bija ietverts arī notiesātā vārds, viņa dzimtais apgabals un pati apsūdzība. Rakstnieks Šaloms Ben Horins pieņem, ka ebreju oriģinālvalodā sākuma burti varēja būt tādi paši kā Dieva vārdā: Yeshuạ Ha-notsri, U- melech Ha-yehudim – “Jēzus no Nacaretes, Jūdu Ķēniņš”.

Vispirms apcietinātais ar trīsceturtdaļcollu resnām septiņcollīgajām naglām tika pienaglots pie krusta šķērskoka, tad visa konstrukcija tika pacelta, lai stāvētu jau iepriekš izveidotā caurumā. Naglas caururba plaukstas locītavas, kas bija piesaistītas pie šķērskoka tā, lai tās tūlīt nenorautu. Bieži tika izmantots sēdamais balsts (sedile) un paliktnis kāju balstam (suppedaneum). 1968. gadā Givạt Ha-mivtar kalnā Jeruzālemes nomalē Izraēlas arheologi atrada senas potītes kaulu atliekas, kurās bija labi saglabājušies naglas pārpalikumi. Šis krusts bija gatavots no olīvkoka un kāju paliktnis no akācijas:

Šo sākotnējo persiešu nāves soda formu romieši mantoja no grieķiem. Uz to norādīja kā uz “vergu nāvi”. Cicerons par to runā kā par “visšausminošāko” nāves veidu. Romiešu filozofs Seneka raksta, ka “notiesātā dzīvība iztecēja no viņa pilienu pa pilienam”. Vissenākie saglabājušies krusta attēlojumi to attēlo kā T (crux commissa), bez augšējā izvirzījuma. Iespējams, ka olīvkoka moku stabi, ko pastāvīgi izmantoja tam pašam mērķim, vislielākais, bija 8 pēdas augsti. No vēstures mēs zinām par kristiešu mocekļiem, ka viņus bieži sodīja līdzās pazīstamiem kriminālnoziedzniekiem, tādējādi identificējot ar ļaundariem. Sievietes aiz pieklājības apsvērumiem piesita ar seju pret krustu, vīriešus – ar mugurām pret šo kauna stabu. Notiesātajiem centās neļaut nomirt pirms nāves soda izpildes. Varētu būt, ka šā iemesla dēļ kareivji lika skatītājam Sīmanim no Kirēnas, Aleksandra un Rufa tēvam, nest Jēzus krustu pēdējā gājiena daļā.

Kad Romā tūkstošiem kristiešu tika sūtīti pie krusta, ap 63. gadu p.Kr. filozofs Seneka par kādu no viņiem sacīja:

“Ciešanu laikā viņš vispār nežēlojās; nē, viņš nelūdza sev žēlastību; gluži pretēji – pat smaidīja, smaidīja ar priecīgu sirdi.”

Krustā sišana nebija jūdu nāves soda veids, bet reizēm pat viņi to izmantoja. Josifs mums stāsta, kā pilsoņu karā hasmoniešu priesteris ķēniņš Aleksandrs Janejs (103.-76.g.pr.Kr.) apspieda farizeju dumpi:

“Kad viņš bija pavēlējis astoņsimt no viņiem pakārt pie krustiem pilsētas vidū, viņš to acu priekšā pārgrieza rīkles viņu sievām un bērniem.”

Hajims Kohens savā grāmatā norāda uz Talmuda piezīmi par divdesmit sievietēm no Aškelonas, kuras ar savu cietsirdību slavenais Šimọns Ben Šetahs “bija piesitis krustā vienā dienā”.

5. Mozus 21:23 runā par karāšanos “pie koka”: “Ja kāds vīrs ir apgrēkojies, ka viņš ir pelnījis nāvi, un to nonāvē un pēc tam pakar pie koka, tad lai viņa miesas nepaliek pa nakti pie koka, bet aprakdams aproc tās tanī pašā dienā, jo pakārtais ir Dieva lāsts.”

Pie kauna staba par piemēru citiem pakāra zaimošanas un “zvaigžņu pielūgšanas”, t.i., maģijas gadījumos; šādos gadījumos apsūdzētais tika pakārts pēc nonāvēšanas. Kaut arī romieši miesas kā maitu parasti nosvieda putniem, jūdi bija viņus pierunājuši atļaut tos apbedīt.

Pie krusta Jēzus bija nolādēts, lai mēs tiktu svētīti. Šis noslēpums reiz atausa kādas bagātas jūdu ģimenes dēlam, kuru rabīns bija izdzinis no mājām kristīgās ticības dēļ. Klīstot pa Londonas ielām, pēkšņi vienā mirklī viņa prātā ieguva jēgu Gal. 3:13 vārdi: “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka”. No tādas izpratnes šis cilvēks, labi pazīstams jūdu kristietis, atrada tūlītēju mieru.

Gan uz Talmuda, gan romiešu likumu pamata var parādīt, ka tika pieliktas lielas pūles, lai nodrošinātu to, ka Jēzum piespriestais nāves sods tiek īstenots pilnīgi līdz galam. Gan jūdi, gan romieši saviem attiecīgajiem likuma orgāniem zvērēja, ka tā arī tika izdarīts. Tieši tādēļ virsnieks vienam no kareivjiem lika iedurt ar šķēpu Jēzum sānos, “un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens”. Sirds kambaros asins plazma un serums jau bija nošķīrušies, tātad tai laikā Jēzus jau bija miris. Tālākā jūdu bauslības prasība tika piepildīta šādi: neviens Pashā jēra kauls nevarēja būt salauzts. Kad kareivji ar uzsitējveseri satrieca laupītāju kaulus, “Dieva Jēru” viņi atstāja neskartu. Tā Jēzus nesa neskartu, pilnīgu upuri Savas tautas labā.

Pie krusta apsūdzētajam parasti bija laiks pateikt pēdējos atvadu vārdus un dot norādes ģimenei. Evaņģēliji mums vēsta par “septiņiem Kristus vārdiem” pie krusta: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara“; vārdi vienam no laupītājiem: “Šodien tu būsi ar Mani paradīzē“; vārdi mātei un Jānim: “Sieva, redzi, tavs dēls” un “Redzi, tava māte“; un vēl: “Man slāpst“; “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?“; “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās“; “Viss piepildīts“. Vārdi par atstāšanu un uzdevuma piepildīšanu ir saistīti ar 22. psalmu, kuru, kā liekas, Jēzus citēja, lai mierinātu Savus tuvos un mīļos.

Matejs un Jānis vēsta, ka pirms pēdējā izsauciena pie krusta Jēzus pieņēma piedāvāto sūkli ar etiķi īzapa stiebra galā. Marks piemin, ka pirms piesišanas krustā Viņam piedāvāja vīnu, sajauktu ar mirrēm, “bet Viņš to nepieņēma”. Visām šīm detaļām ir savs pamats. Talmuds saka:

“Kad kādu ved uz krustā sišanu, viņam dod kausu ar vīnu, kurā ir mirru grauds, lai notrulinātu sajūtas un mazliet apmulsinātu, ka tas tik daudz neciestu no nāves bailēm, jo ir rakstīts: “Dodiet stiprus dzērienus tiem, kam draud pazušana, un dodiet vīnu noskumušām sirdīm” (Pam. 31:6)… Jeruzālemes dižciltīgās sievietes bija paradušas tam ziedot un atnest to viņiem.”

No cilvēciskā viedokļa šeit varētu beigties Jēzus dzīves apraksts. Jeruzālemes ebreju universitātes profesors Dāvids Flussers savu grāmatu pēkšņi noslēdz ar vārdiem: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis? Un Jēzus nomira.”

Lielā mērā tāpat rīkojas autors ar labi pazīstamo ebreju romānu “Uz šaurā ceļa”, kas tika publicēts 1938. gadā un plaši lasīts Izraēla jaunatnes vidū. Apmēram pirmās 470 lappuses no sava divsējumu darba viņš veltī Jēzus kā labsirdīga hasīdu rabīna raksturojumam, tad mazāk nekā divas lappuses runā par Pashā mielastu, tiesu un nāvi pie krusta. Šis daudzvārdīgais, mākslinieciskais apraksts beidzas ar to pašu sāpju kliedzienu kā Flussera grāmatā, atstājot Jēzu karājamies pie krusta un nāvi neuzvarētu. Lasītājs paliek gaidot otro sējumu, kurš tā arī nav parādījies. Zinot par meklējumiem, kuri šodien turpinās Izraēla tautas sirdīs, varbūt tas drīz tiks uzrakstīts.