Nezināmi fakti par Jēzus nāvi

Noklausies šo e-publikāciju

Kristus nomira par mums pie krusta, bet cik daudz mēs zinām par krustā sišanu? Šajā publikācijā tiks uzskaitīti iespējams daudziem nezināmi fakti par Jēzus nāvi.

Krustā sišana bija vismokošākais nāvessods, ko ieviesa persieši 300 gadā pirms Kristus, bet romieši to pārņēma pēc 200 gadiem. Ar to sodīja īpaši ļaunus noziedzniekus.

Jēzus tika izģērbts kails, un Viņa drēbes sadalīja romiešu sargi, saskaņā ar Ps.22:18.

Krustā sišana garantēja briesmīgu, lēnu un mokpilnu nāvi. Jēzus ceļi tika saliekti 45 grādu leņķī, lai visu auguma svaru būtu jānotur ar augšstilbu muskuļiem, kas anatomiski to spēj vienīgi pāris minūtes, līdz sākās muskuļu krampji. Jēzus svaru bija jānes pēdām, caur kurām bija izdzītas naglas. Kad kājas nogura, tad slodze pārgāja uz plaukstām, rokām un pleciem. Pēc pāris minūtēm pie krusta Jēzus plecu locītavas tika izrautas, bet vēlāk arī elkoņu un plaukstu locītavas. Rezultātā rokas kļuva par 18 centimetriem garākas. Līdz ar to piepildījās Ps.22:15 vārdi “visi mani kauli ir kā salauzti.”

Pēc tam vilces spēks pārgāja uz krūšu muskuļiem. Tādējādi krūškurvis tika nedabiski izliekts uz augšu un ārpusi. Lai izelpotu, Jēzus mācās piepūlēt visu ķermeni. Lai gaiss izkļūtu no plaušām, Jēzum bija jāatbalstās uz pēdās iedzītām naglām un jāpaceļ ķermeni, lai krūškurvis varētu pavirzīties uz leju un iekšpusi. Viņa plaušās pastāvīgi bija maksimālā ieelpa. Krustā sistajam bija jābūt aktīvam, jo, lai elpotu, viņš fizioloģiski bija spiests pastāvīgi kustēties augšup un lejup apmēram 30 centimetrus. Elpošanas process bija neizsakāmi sāpīgs, un to papildināja skābekļa trūkums un ogļskābās gāzes uzkrāšanās.

Sešas stundas pēc krustā sišanas Jēzum bija arvien grūtāk un grūtāk elpot, un Viņu mocīja neizsakāmas sāpes izrautajās locītavās. Viņš kustības spēja veikt arvien retāk un retāk.

Viņš bija pilnīgi kails. Jūdu vecajie, ļaužu pūlis, noziedznieki blakus krustos Viņu izsmēja. To visu vēroja arī Jēzus māte. Viņa ķermenis piedzīvoja katastrofu.

Nespējot nodrošināt regulāru elpošanu, iestājās hipoventilācija, nepietiekama ventilācija, kuras rezultātā gāzu apmaiņa organismā nenotiek pietiekamā apmērā. Hipoventilācijas gadījumā, organismā palielinās CO2 daudzums, kas šajā gadījumā paātrināja sirdsdarbību līdz pat 220 sitieniem minūtē. Šo stāvokli sauc par tahikardiju.

Paralēli attīstijās hipoksija – samazināts skābekļa daudzums organisma audos. Smadzenes liek plaušām elpot, tādēļ Jēzus sāk elsot. Fizioloģiskie refleksi lika dziļi ieelpot, tādēļ, neskatoties uz sāpēm, Viņš bija spiests kustēties ātrāk.

Spontāni sākās agoniskas kustības vairākas reizes minūtē.

Jēzus nebija neko dzēris vismaz 15 stundas. Viņu klāja asinis un sviedri. Asinis plūda no pērienu brūcēm. Pirms krustā sišanas Viņš tika pērts gandrīz līdz nāvei. Viņa organisms bija dehidrējies un strauji krita asinsspiediens. Viņš sacīja – Man slāpst.

Viņa diagnozes bija šoks, hipovolēmija (samazināts cirkulējošo asiņu tilpums), tahikardija (sirdsdarbība virs 90 sitieniem minūtē), tahipneja (paātrināta elpošana) un hiperhidroze (pastiprināta svīšana).

Sākās sirdsdarbības traucējumi. Plaušas uzkrājās šķidrums. Arī sirds perikardā uzkrājās asinis un plazma.

Neskatoties uz komplikācijām, bija gadījumi, kad cilvēki pie krusta mocījās pat deviņas dienas. Visticamāk, tie bija fiziski spēcīgi un pirms krustā sišanas nemocīti un nepērti. Lai panāktu ātrāku upura nāvi, romieši mēdza salauzt kājas. To sauca par crucifragrum.

Nonākot pie Jēzus, romieši pamanīja, ka Viņš jau ir miris, tādēļ Viņam kājas nesalauza. Viņš nomira sešas stundas pēc krustā sišanas.