Lūgšana, kas atvaira un izjauc Evaņģēlija pretinieku nodomus

“Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” [Mt.6:10]

Iepriekš mēs esam lūguši, lai mēs godātu Dieva Vārdu un lai Viņa valstība būtu mūsu vidū. Šajās divās lūgšanās ir ietverts viss, kas attiecas uz Dieva godu un mūsu pestīšanu, ka mēs saņemam Dievu līdz ar visu Viņa bagātību. Ir ļoti nepieciešami, lai mēs pie šīm lūgšanām turamies un neļaujam mūs no tām atraut.

Tas ir kā labā valstī: tajā jābūt ne tikai tiem, kas valsti ceļ un pārvalda, bet arī tiem, kas to aizstāv un sargā. Tā arī šeit, kad mēs esam lūguši par vislielākajām vajadzībām – par Evaņģēliju, ticību un Svēto Garu, lai Viņš valda pār mums, atbrīvo no velna varas –, mums jālūdz arī, lai notiek Dieva prāts. Ja mēs gribam pie tā palikt, tad sāksies dīvainas lietas: mums būs jāpacieš daudz uzbrukumu un kārdinājumu no visiem tiem, kas uzdrošinās abas iepriekšējās lūgšanas kavēt un tām pretoties.

Neviens nespēj aptvert, cik ļoti velns tam pretojas. Jo viņš nevar paciest, ka kāds pareizi māca un tic. Viņam pārlieku dara sāpes tas, ka ir atklāti viņa meli un briesmu darbi, kas tika godāti Dieva vārda aizsegā, un velnam jāpaliek kaunā, turklāt viņš tiek izdzīts no sirds un viņa valstībai tiek izrauts robs. Tādēļ viņš trako un ārdās kā nikns ienaidnieks ar visu savu varu un spēku, iesaista visu, kas viņam pakļauts, un ņem vēl palīgā pasauli un mūsu pašu miesu.

Jo mūsu miesa ir slinka pati par sevi un tiecas uz ļaunu arī tad, ja esam uzņēmuši Dieva vārdu un ticam. Taču pasaule ir ļauna un nikna. Velns to uzkūda, uzpūš liesmas un kurina, lai mūs kavētu, dzītu atpakaļ, nogāztu un atkal pakļautu savai varai.

Tas viss ir viņa griba, prāts un domas, pēc tā viņš dzenas dienu un nakti, nevienu brīdi viņš nestāv mierā un izlieto visu savu māku, viltību un ceļus, ko vien spēj izdomāt.

Tādēļ mums, ja gribam būt kristieši, ir jābūt tam gataviem un jārēķinās ar to, ka velns ar visiem saviem eņģeļiem [Mt.25:41] un pasauli ir mūsu ienaidnieks, kas sagādā mums visas nelaimes un sirds ciešanas. Jo, kur Dieva vārds tiek sludināts, pieņemts, kur tam tic un tas nes augļus, tur netrūks arī mīļā, svētā krusta. Un neviens lai nedomā, ka viņam būs miers, bet apzinās, ka nāksies veltīt visu, kas viņam ir virs zemes: mantu, godu, māju un sētu, sievu un bērnus, savu miesu un dzīvību.

Tas rada sāpes mūsu miesai un vecajam Ādamam, jo tas nozīmē – pastāvēt un ar pacietību paciest, kad mums uzbrūk, un atdot to, kas no mums tiek ņemts.

Tādēļ šeit, tāpat kā daudz citās lūgšanās, ir vajadzīgs bez mitas lūgt: “Mīļais Tēvs, Tavs prāts lai notiek – nevis velna un mūsu ienaidnieku prāts, nedz arī tas prāts, kurš grasās vajāt un apspiest Tavu svēto vārdu vai kavēt Tavu valstību. Un dod spēku, lai mēs visu, kas mums tādēļ jācieš, pacietībā panesam un pārvaram, lai mūsu nabaga miesa vājumā un kūtrumā nenovirzītos un neatkristu.”

Redzi, šajās trīs lūgšanas daļās vienkāršā veidā ietvertas vajadzības, kas saistās ar pašu Dievu, tomēr tas viss ir mūsu dēļ. Jo tikai mums vajag to,ko mēs lūdzam, proti, kā jau sacīts, lai arī pie mums notiek tas, kas notiek arī bez mums. Jo, tāpat kā bez mūsu lūgšanām ir svētīts Viņa Vārds un nāk Viņa valstība, tā arī ir jānotiek un jāīstenojas Viņa prātam, kaut arī velns ar visiem saviem piekritējiem, to redzēdams, nikni plosītos, dusmotos un trakotu, un censtos Evaņģēliju pilnīgi iznīcināt. Bet sevis dēļ mums ir jālūdz, lai Viņa griba netraucēti notiktu arī mūsu vidū pret visu viņu trakošanu, lai tie neko nespētu panākt, bet mēs pret katru vardarbību un vajāšanām stāvētu stipri un pieņemtu tādu Dieva gribu.

Šī lūgšana lai ir mūsu patvērums un bruņas, kas atvaira un izjauc visu, ko velns, bīskapi, tirāni un ķeceri spēj pret mūsu Evaņģēliju. Lai tie visi dusmojas un cenšas darīt, ko vien var; lai tie apspriežas un nolemj, kā viņi grib mūs apspiest un iznīcināt, lai īstenotos un pastāvētu viņu griba un padoms; pret visu to viens vai divi kristieši ar šo lūgšanu būs mūsu mūris, pret ko tie atsitas un iet bojā.

Mums ir mierinājums un pārliecība: velna un visu mūsu ienaidnieku gribai un nodomiem jāiznīkst un jāiet bojā, lai arī cik lepni, droši un vareni viņi justos – jo, ja viņu griba netiktu ierobežota un lauzta, tad Dieva valstība nevarētu palikt virs zemes, nedz Dieva Vārds tapt svētīts.