Melanhtons par Kristus izlūgto vienotību

Jau 1523. gadā, piecus gadus pirms Jņ.17:20-23 tekstu skaidroja Mārtiņš Luters, Filipu Melanhtonu viņa darbā “Annostationes et conciones in Evang. Ioannis” nodarbināja doma par “Tā Kunga Augstā priestera lūgšanu”.

Viņa skaidrojums nav tik plašs kā Lutera, taču kodolīgs. Šeit ir viņa teksts tulkojumā no Corpus Reformatorum.

Attiecībā uz Jņ.17:23 šeit ir rakstīts:

“Ka viņi ir pilnīgi viens”, lai šī pilnība “pakāpeniski arvien vairāk kļūst par vienu, kā to lasām Ef.4:15: “..visās lietās pieaugsim Viņā”. Jo tur, kur Kristus nav sirdī, nevar būt pastāvīgs un drošs Kristus vārda novērtējums. “Lai pasaulē atzīst”, proti, caur vārdu un apustuļiem, ka `Tu viņus esi mīlējis”, proti, tos, kas caur vārdu tic.”

Tātad garīgā vienotība dod patiesu nemainīgumu un patiesas zināšanas par Dieva vārdu, un tas palīdz pasaulei ticēt. šo vārdu agrīnais datējums vismaz pieļauj domu, ka, iespējams, Luters šeit varēja būt ietekmējies no Melanhtona.

1536. gadā “Enarratio in evang. Joanis” vietā, seko otrais šī evaņģēlija skaidrojums, kur ari pārliecinoši tiek noraidīts aplamais skaidrojums. Par Kristus izlūgto vienotību šeit ir teikts:

“Viņš negrib kādas cilvēku grupiņas vienotību, kā, piemēram, Spartas pilsētas vienotību pret atēniešiem, bet gan drīzāk visu caur Evaņģēliju ar Dievu saistīto dvēseļu vienotību. No tā laika , kad cilvēki ir saistījušies ar Dievu, Viņš grib saglabāt mācības vienprātību un aizliedz baznīcai to traucēt.”

Caur Dieva vārdu radītā vienotība ar Dievu nes redzamus augļus, tātad patiesu pasludinājumu.

Šeit būtu vietā pasvītrot, ka mēs iepriekšminētajos citātos ņēmām vērā radniecisku (relevantu) Augsburgas ticības apliecības 7. artikula komentāru. Tur rakstīts:

“Tāpat māca, ka ir viena svēta baznīca, caur visiem laikiem pastāvoša. Bet baznīca ir svēto kopība, kurā skaidri māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus.”

Ja mēs runājam par žēlastības līdzekļiem, tad šajā gadījumā baznīca nav kaut kāda redzama, ārēja baznīca. Baznīca ir tā baznīca, kas ir vienīgā, garīgā Kristus līgava un tieši tāda – žēlastības līdzekļu īpašniece. Tā ir viņas vienotība ar To Kungu, kas tai dod spēku pārvaldīt žēlastības līdzekļus un līdz ar to atgriezt pasauli.