Par Vārdu kā Radītāju

“Viss ir radies caur viņu, un nekas, kas ir radies, nav radīts bez viņa.” (Jņ.1:3)

Lai gan Apustuļu ticības apliecība pedagoģisku iemeslu dēļ radīšanas un radības uzturēšanas darbu piedēvē tikai Dievam Tēvam, Jānis šeit tiešā veidā runā par Vārdu kā Radītāju.

Tas ir vēl viens veids kā pateikt, ka Vārds ir Dievs, jo Vecās Derības un sekojoši jūdu izpratnē radīšana bija unikāls Dieva darbs. Vēstulē ebrejiem tiek sacīts, ka Dievs caur savu Dēlu ir radījis pasauli, viņš ir Dieva godības mirdzums un būtības atveids, bet tālāk vēstules autors norāda, ka ar savu vareno Vārdu viņš ir arī radības uzturētājs un cilvēka šķīstītājs no grēka (Ebr.1:2-3). Tāpat kā citi evaņģēlisti arī Jānis sava evaņģēlija sākumā uzsver Jēzus darbību kā jaunas radīšanas sākumu.

Tādējādi tā ir arī norāde uz Jēzu, kā jaunās radīšanas autoru – caur viņu un viņa vārda spēkā radība tiek pārradīta no jauna. Dieva radīšanas darbs attiecas uz visu Trīsvienību kopā, kā Austrumu baznīca to mēdz formulēt: Tēvs rada caur Dēlu Svētajā Garā. Dievs Tēvs nepavēl Vārdam – radi cilvēku! – bet viņš saka: “Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības.” (1.Moz.1:26)

Vēstulē ebrejiem lasām, ka “pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā”. Turpat tiek norādīts, ka tā ir patiesība, kas satverama vienīgi ticībai (Ebr.11:3). Savukārt ticība nāk no rakstīta un sludināta Dieva vārda. Arī grieķu vārds, kas lietots Vēstulē ebrejiem liecina, ka radīšanas vārds bijis runāts vārds (ῥήματι). Tomēr tas nenozīmē, ka persona Mūžīgais Vārds (Logos) – Dieva Dēls būtu piemirsts. Raksti daudzviet radīšanas darbu attiecina tieši uz viņu (Jņ.1:3, Kol.1:16, Ef.3:9, 1.Kor.8:6).

Dievs atklāj sevi gan caur rakstītu un runātu vārdu, gan caur savu Dēlu. Abi vārdi ir atšķirami viens no otra, tomēr starp tiem pastāv cieša saistība. Radīšanas vārdi: “Dievs teica” (1.Moz.1:3), tādējādi saprotami gan kā Mūžīgais Vārds (Logos), gan kā runātais Dieva vārds, viņa pavēle, kas īstenojas radīšanā. Lai gan šāda bija parastā ortodokso luterāņu teologu nostāja, tomēr bija atsevišķi teologi, kas uzsvēra, ka Dieva radīšana notikusi tikai ar personiskā Dieva Vārda – Logosa starpniecību.

Tādējādi saprotama kļūst arī baznīcas tēva Atanasija norāde uz dziļo saistību starp radīšanu un pestīšanu. Tomēr tā kā tie ir divi atšķirīgi un teoloģiski nošķirami Dieva darbi, tad jāapzinās, ka mācība par radīšanu nav Evaņģēlijs, tomēr bez tās Evaņģēlijs zaudē savu vērtību, jēgu un nozīmi, turklāt radības glābšana notiek caur to pašu Vārdu, kurš sākotnēji to radīja.

Protams svarīgi ir ievērot, ka tas vēl nav miesā nācis Dieva Vārds, tomēr Mūžīgajā Vārdā, vai kā mēs citādi varam to tulkot, – Mūžīgajā Saprātā viss tika radīts, Vārdā viss tiks arī izglābts (Rom.8:20-21), un Vārdā viss atradīs savu piepildījumu (Atkl.1:8).