Prasība pēc svētā skūpsta

Kur vien Jaunajā Derībā tiek pieprasīts svēto skūpsts (Rom.16:16; 1.Kor.16:20; 2.Kor.13:12; 1.Tes.5:26; 1.Pēt.5:14), “miera skūpsts”, tiek domāts vēlākais Vakarēdienu ievadošais “miera sveiciens”.

Prasība pēc šāda skūpsta ir atrodama ka likums Pāvila vēstuļu nobeigumā, tādēļ ka tās tika nolasītas sapulcējušās draudzes priekšā, kura pēc nolasīšanas svinēja Vakarēdienu. Tādējādi vēstules tiek ar “apustulisko svētību” tās vienkāršākajā formā: “Kunga Jēzus Kristus žēlastība ar jums”, vai arī vairāk izvērstajā trinitārajā formā, kādu mēs to atrodam 2.Kor.13:13.

Vai šī būtu vienkārša sagadīšanās, ka grieķu un sīriešu (Mopsuestijas Teodora liturģija) baznīcas nesāk prefāciju ar “Tas Kungs ir ar jums”, bet gan ar sveicinājuma formulu no 2.Kor.13:13?

Atklāsmes grāmatas noslēgumu ari vajadzēt, salīdzināt ar Pāvila vēstulēm. Vai tā būtu tikai sagadīšanās, ka “Maranatha! Kunga Jēzus Kristus žēlastība ir ar jums!” no 1.Kor.16:23 tiek atkārtota Atklāsmes grāmatā 22:20 ar vārdiem: “Nāci, Kungs Jēzu! Kunga Jēzus Kristus žēlastība ir ar jums visiem”?

Vai gan Atklāsmes grāmata netika sarakstīta lasīšanai liturģijā (1:11; 22:18) tādā pat mērā kā Pāvila vēstules?

Pat ja mēs nevaram zināt visas pirmā gadsimta liturģijas detaļas, Pāvila vēstules katrā ziņā uzrāda mums vismaz to, ka līdzās iestādīšanas vārdiem, kuri pieder Vakarēdiena svētīšanai, ir ari prasība pēc svētā skūpsta; tūlīt pēc tam seko brīdinājums no shizmatiķiem un ķeceriem, tad lāsts (Rom.16:16; 1.Kor.16:20, 22); tad senā baznīcas lūgšana, lai Tas Kungs nāktu (tā vēl tika teikta aramiešu valodā draudzēs, kurām Pāvils rakstīja), un visbeidzot svētīšana. Līdzības starp Pāvila vēstulēm, Atklāsmes grāmatu un Didahe rāda, ka tā bija nostiprināta liturģiskā norise.