Žēlastības līdzekļu definīcija

Lai piedāvātu un sniegtu cilvēkiem nopelnus, kurus Kristus ir pasaules labā izpelnījies ar savu krusta nāvi (2.Kor.5:21; Rom.5:18), Dievs lieto noteiktus ārējus, redzamus līdzekļus, ar kuru palīdzību Svētais Gars izraisa un uztur ticību, tādējādi panākot grēcinieka pestīšanu.

Tā ir skaidra mūsu ticības apliecību mācība. Tā Konkordijas formula raksta:

“Tēvs to nedara [neaicina nevienu pie sevis] bez kādu līdzekļu palīdzības, bet ir iedibinājis šim nolūkam savu vārdu un sakramentus – ikdienišķus līdzekļus un instrumentus.”

Šmalkaldes artikuli:

“Attiecībā uz ārējo, izrunāto Dieva Vārdu, mums ir cieši jātic, ka Dievs nevienam nedod savu Garu vai žēlastību citādi, kā vien caur vai līdz ar ārējo Dieva Vārdu.”

Augsburgas ticības apliecība:

“Mēs noraidām anabaptistus un citus, kuri domā satvert Svēto Garu bez ārēja vārda starpniecības, caur vingrināšanos un darbiem.”

Mūsu dogmatiķi definē žēlastības līdzekļus kā “Dieva pavēlēti ārēji līdzekļi, kuros Dievs Kristus izcīnīto žēlastību piedāvā cilvēkiem un ticību, kas nepieciešama žēlastības saņemšanai, cilvēkos izraisa un saglabā”. Par Dieva iedibinātiem žēlastības līdzekļiem viņi, pamatojoties Svētajos Rakstos, atzīst vienīgi Dieva Vārdu (Evaņģēliju) un sakramentus – Kristību un Svēto Vakarēdienu, kuri tiek dēvēti par redzamo Dieva Vārdu.

Saskaņā ar Rakstiem, šiem Dieva iedibinātajiem līdzekļiem ir divējādas funkcijas jeb spēks, proti:

• demonstrējošais, piedāvājošais jeb sniedzošais spēks un
• izraisošais jeb darbīgais spēks.

Pirmais izpaužas kā Svētā Gara darbība caur žēlastības līdzekļiem, piedāvājot Dieva žēlastību un Kristus taisnību [nopelnu] tiem, kuri lasa vai uzklausa Dieva Vārdu. Otrais – kā Dieva darbība caur žēlastības līdzekļiem, izraisot, stiprinot un uzturot cilvēku sirdīs dzīvu ticību žēlīgajai grēku piedošanai, kuras rezultātā viņi tiek atgriezti, attaisnoti, svētdarīti un, visbeidzot, paaugstināti. Šī iemesla dēļ mēs pamatoti dēvējam žēlastības līdzekļus par grēku piedošanas komunicēšanas [līdzdaļas] līdzekļiem jeb attaisnošanu no Dieva puses .

Šo mācību par žēlastības līdzekļiem cilvēka samaitātais saprāts ir sagrozījis divējādi. No vienas puses, tas ir pasludinājis, ka žēlastības līdzekļi nav nepieciešami pestīšanai (Cvinglijs: Svētā Gara dievišķajai darbībai nav nepieciešami nekādi līdzekļi); un, no otras puses, tas ir pievienojis diviem Kristus iedibinātajiem sakramentiem vēl citus (katolicisms: grēku nožēla, iestiprināšana [konfirmācija], laulības, priesteru ordinācija, pastarā svētība [slimnieku svaidīšana]). Galu galā, mācība par žēlastības līdzekļiem tiek sagrozīta tādēļ, lai ar tās palīdzību pamatotu mācību par attaisnošanu pēc darbiem.