Dzīve ticībā

Kad kristīgā draudze sapulcējas dievkalpojumam, tad tā noteiktā dienā un noteiktā laikā kopīgi dara to, kas būtu jādara arī katram draudzes loceklim atsevišķi un savā ģimenē. Rakstu lasījumam, lūgšanai un slavinājuma dziesmai jāierāda noteikta vieta dienas gaitā. Tādā veidā aktivizējas un izpaužas ticība, un tā atmirst vai varbūt ir jau mirusi, kur tas tā nenotiek. Cēloņu, kas to kavē īstenot, ir daudz, bet šajā pretestībā top redzama Gara darbošanās, kas vērsta uz šīs pretestības pārvarēšanu.

Šajā kristīgās ģimenes dzīves novadā daudz kas ir ticis atstāts novārtā mācībās un tādēļ arī piemirsts draudzē. Tad nav jābrīnās, ka dievkalpojuma sarīkojums krasi izdalās no ikdienas dzīves un, otrādi, ka aizvien no jauna tiek tematizēts jautājums par dievkalpojuma nozīmi kristīgajā ikdienā. Lutera Mazā katehisma tapšanas pamatā ir novērojums, ka “vienkāršais cilvēks taču nekā nezina par kristīgo mācību, īpaši laukos, un daudzi mācītāji, diemžēl, nav pietiekami izveicīgi un krietni lai mācītu”.

Ikviens no ģimenes, no draudzes vai skolas var minēt daudzas grūtības un pieredzes faktus par to, “kas šodien tā vairs neiet”. Vai tas agrāk ir bijis citādi, tas var arī palikt nenoskaidrots, nepierādīts. Daudz nozīmīgāks nekā grūtais vēsturisko laikmetu salīdzinājums ir fakts, ka kristīgā draudze visos savos locekļos ar šādiem argumentiem izvairās no atbildības attiecībā uz “abām, uz Dieva un pasaules valstību” un tādējādi arī nesaprot un atsakās atzīt to, kā norisinās Dieva cīņa par cilvēku cīņas laukā starp abām šīm valstībām, starp veco un jauno cilvēku, starp Garu un miesu, šī cīņa, kas sākas mūsos pašos.

Izpratnes jautājuma tematizēšana sabojā dievkalpojumu un ved pie liela zaudējuma kristīgajā dzīvē. Jo tie, kas ar kristību un ar Gara spēku ir kļuvuši un ir Dieva bērni, tādējādi nokļūst skatītāju lomā, kur tiek vērtēts pēc vecā cilvēka pēc tā, kas viņam patīk, kas pacilā viņa garu, viņu sajūsmina. Bet tas, kurš zina, kas ir atdzimšana un jauna dzīve no kristības, tas arī zinās, no kā dzīvo jaunais cilvēks.