191. Ko Bībele māca par Jēzus apbedīšanu?


Atjaunojošā sadraudze Kunga mielastā

Kristība dibina dievkalpojuma kopību Garā (sal.Ef.4:4-6). Tā, kā tā ir durvis uzņemšanai draudzē, tā reizē ir arī robeža, kas nodala no ārienes, arī tad, ja tiem, kas gatavojas kristīties un nekristīti piedalās draudzē, šī robeža var rādīt pāreju. Visskaidrāk ar kristību noteiktā robeža dievkalpojumā parādās Vakarēdienā, otrajā Kunga iestādītajā sakramentā. Kunga vārds parāda, kas Kunga mielastā notiek un kam tur jānotiek: laika ziņā Vakarēdiena svinēšana stiepjas no “nakts, kad tas tapa nodots” – ko izdarīja viens no Viņa mācekļiem – (1.Kor.11:23), līdz apsolītajai Kristus otrajai atnākšanai: “To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami. Cikkārt jūs no šis maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.” (1.Kor.11:25-26). Saņemot Jēzus Kristus miesu un asinis maizē un vīnā, mēs miesīgi ņemam dalību Viņā, kurš par mums miris pie krusta un ir augšāmcēlies. Tās ir “Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai” (Mt.26:28). Tādējādi Kunga mielasta svinēšana atrodas starp atgādinājumu par Dieva Dēla atrašanos pazemojuma stāvoklī zemes dzīves laikā un Viņa otrās atnākšanas gaidīšanu, kad Viņš nāks dievišķā godībā kā tiesnesis. Šajā vēsturiskā situācijā tiek uzņemta draudze.


Kamēr kristība ir vienreizēja un ir neatkārtojama, Vakarēdiens tiek atkārtots, un tas sākotnēji notika katrā dievkalpojumā. Šeit parādās mūsu nepieciešamība aizvien no jauna saņemt grēku piedošanu, gatavojoties uz Kristus otro atnākšanu.

Šeit tādējādi jāpieņem lēmumi, kas līdzīgi lēmumiem par kristības pieteikumu un pielaišanu pie kristības, izvirzās attiecīgajiem draudzes kalpotājiem par Vakarēdiena sniegšanu un draudzes locekļiem par Vakarēdiena saņemšanu . Pamatojoties Bībeles liecībās, jāatgādina, ka Vakarēdiena iestādīšana notika Kunga aicināto mācekļu lokā, un tā bija mielasta sadraudze. No citas puses, jānorāda uz to, ka ielūgums uz prieka mielastu debesīs tiek plaši izsludināts, taču daudzi to atraida – “bet viesi nebija cienīgi” – un to vietā tiek ielūgti viesi no ielas: kalpi atved “kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem” (Mt.22:1-14).

Nodalīšana norisinās pirms mielasta saistībā ar ielūgumu, kā arī (Mt.25:1-13) saistībā ar palikšanu nomodā vai gulēšanu. Bet tā notiek vēl arī beigās svētku sadraudzē, kad lēmums tiek pieņemts attiecībā uz cilvēku, “kas nebija ģērbies kāzu drēbēs” (Mt.22:11). Jūda Vakarēdiena iestādīšanas brīdī vēl bija mācekļu lokā.

Senākais apzīmējums Vakarēdienam ir “Kunga mielasts”, kas uzsvērti pretstatīts “pašu mielastam” (1.Kor.11:20-21). 1.vēstules korintiešiem 11.nodaļā krīt acīs tas, ka atšķirības, kas parādījušās draudzē – mielasta sadraudzē starp nabadzīgajiem un bagātajiem – netiek pārvarētas ar vienādu ēdienu un dzērienu sadalīšanu; paēst vajag mājās. Trūcīgo atbalsts nav izslēgts, bet Kunga mielasta atšķirīgā iezīme ir tā, ka mielastā uzņem Jēzus Kristus miesu un asinis, un uz šo atšķirību attiecas pamācība sevi pārbaudīt. Kas Vakarēdienu saprot tikai kā sabiedrisku mielastu, kas saistīts ar zināmām saviesīgām ieražām, tas vispār nesapratīs to izšķiršanos, uz ko pamudina Dieva vārds, un tas pamudinājumu sevi pārbaudīt un brīdinājumu, ka iespējams ēst un dzert sev pašam par sodu (1.Kor.11:28-29), nobīdīs malā kā kaut kādu “drūmu toni” šajā mielastā. Un tad ir tā, ka Vakarēdiens tiek piedāvāts un izsniegts nešķirojot, ar nodomu nevienu neatstāt ārpusē, vienalga, vai šāds cilvēks ir kristīts un iesvētīts, vai nav, vai viņš ir gatavs atgriezties, saņemt grēku piedošanu un to sniegt tālāk, vai nav. Šādā veidā Vakarēdienā zūd galvenais un trūkst tieši tā, kas ir īstais pamats priekam, ko tas sniedz.

Kā pie dievkalpojuma kopumā tā tieši pie Vakarēdiena piederas apliecinājums tā trīs aspektos – ticības apliecinājums, grēku apliecinājums/grēksūdze un slavinājuma apliecinājums Dievam. Tas, kas veido Vakarēdienu kopumā, satur arī kritērijus tā sagatavošanai un pielaišanai pie tā, un tā ir laba kārtība, ja pielaišana pie Vakarēdiena sadraudzes, kas notiek, piedaloties iesvētāmo mācībās un iesvētībā, tiek attiecināta uz šiem punktiem, un ja tas netiek pārbaudīts tikai vienreiz dzīvē, bet gan to atsauc atmiņā aizvien no jauna. Vēl viens svarīgs punkts Vakarēdienā ir tas, ka pirms došanās saņemt mielasta dāvanu tiek rosināta pašpārbaude. Tas var notikt kopīgā vai arī privātā grēksūdzē, tajā var pielietot arī t.s. “grēksūdzes spoguli”, kas pamatojas desmit baušļos; tas var notikt vēl pēdējā mirklī – arī kā atgādinājums draudzei pirms uzaicinājuma uz saņemšanu.

Ja kāds “necienīgi ēd un dzer”, tad tas pēc 1.Kor.11:27 nozīmē, ka viņš ir “noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm”. Šāda ēšana un dzeršana “sev pašam par sodu” (1.Kor.11:29) nozīmē, ka ar to, ka netiek izšķirta Jēzus Kristus miesa un asinis maizē un vīnā, netiek saņemts tieši tas, kas izglābj no tiesas. Šķietami tumšais, nomācošais un biedējošais pagaist tajā mirklī, kad atskārstam, ka pie šīs robežas Vakarēdienā lieta grozās ap izglābšanu no tiesas, lai mēs pareizi spriestu attiecībā uz atklāsmē doto Dieva spriedumu un dāvanu, lai mēs netiktu notiesāti ar pasauli (1.Kor.11:32). Kur runa ir par grēku piedošanu, tur ir runa arī par skaidru grēka apzināšanos un nožēlu, par grēksūdzi.

Vakarēdiens netiek apdraudēts ar to, ka ar norādījumu uz šo izšķirošo robežu cilvēki no tā tiek atbaidīti un atturēti. Ar to, ka tiek ielūgts un pieņemts ikviens, Vakarēdiens ne vien zaudē savu nozīmi, bet – dziļākā izpratnē – tas var kaitēt.

Vakarēdienā mēs, tātad, saņemam grēku piedošanu. Pie tam būtisks nav tas, cik liels ir grēks, būtisks ir fakts, ka Dievs to no šī brīža no mums ir noņēmis un tas vairs nedrīkst tikt paturēts, pierēķināts. Laba ir paraža, jo šo Vakarēdiena iedarbību pirms vai pēc saņemšanas (sal.Mt.5:24) paskaidro, atgādina, piem., laulātajiem, ģimenē. Tā Vakarēdienā un ar to notiek tas pats, kas ik dienas mums nepieciešamajā lūgumā: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Kas grēku piedošanu saņēmis sev, tas nedrīkst vairs palikt grēkā un nedrīkst arī to pieminēt savam tuvākajam (Mt.18:21-35).

Kurš dodas pie Vakarēdiena, tas, pareizi izprotot šī sakramenta saturu un būtību, atzīs un apliecinās, ka viņš ir tas, kura dēļ Dieva Dēlam bija jāmirst pie krusta. Tiek saņemts tas, ko izdala no Kristus uzvaras pār grēku un nāvi, lai tas mūs pasargātu, lai ar to mēs iegūtu mūžīgo dzīvību. Tieši tāpēc, ņemot vērā, ka allaž kaut kas tiek arī atstāts novārtā (ko tad cenšas attaisnot ar kādiem zināmiem apstākļiem), jānorāda uz to, cik svarīgi ir sniegt šo dāvanu arī slimajiem un mirstošajiem, kas paši vairs nav spējīgi piedalīties dievkalpojumā.

Mūsu laikos uzkrīt arī tas, ka dievkalpojumā vispār un arī lietās, kas saistītas ar Kristības un Vakarēdiena sakramentiem, tāpat arī ar grēksūdzi un grēku nožēlu, to norišu ārējās formās vērojami dažādi papildinājumi, pārspīlējumi un aizstājējas darbības. Šādas parādības šeit nav īpaši jāapraksta, jo attiecībā uz tām nedz sajūsmināšanās, nedz sašutums nenozīmē soli uz labāku atziņu un, bez tam, lielākajā vairumā gadījumu izpaužas juceklība izpratnē par Garu un tas, ka šī Gara tur nav klāt. Ar to draudze tiek samulsināta, un tā vairs nesaņem to, kas ir Gara dāvana. Kopējā šādu surogātu iezīme ir tā, ka tie ceļas no cilvēku vajadzībām vai arī uz tām ir vērsti, vēlas tās apmierināt. Pie visas gara pacilātības, ko šādi pasākumi var izraisīt, jābūt skaidrībā par to, ka šeit vairs nedarbojas trīsvienīgā Dieva Svētais Gars. Ar to tad arī draudze garīgi mirst, pat ja tā fiziski turpina pastāvēt.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.