Konfesionāla teoloģija nevis adiafora!

Augsburgas ticības apliecības apoloģijā XXIV artikulā mēs lasām, ka termins liturģija

pilnībā atbilst mūsu viedoklim, tas ir, ka viens mācītājs, kas konsekrē Sakramentu, izsniedz pārējiem ļaudīm Tā Kunga Miesu un Asinis, gluži tāpat kā viens sludinātājs mācīdams izsniedz Evaņģēliju ļaudīm, kā to apstiprina arī Pāvils: “Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem.” (1.Kor.4:1) Tas ir, Evaņģēlija un sakramentu namturiem.. Tādējādi vārds liturģija pilnībā atbilst kalpošanas amatam.

Senajā Grieķijā “liturģija” nozīmēja publisku kalpošanu vai oficiālu pienākumu. Baznīcā ar šo vārdu visbiežāk apzīmēja Svētā Vakarēdiena dievkalpojumu, un šādā nozīmē tas lietots arī šeit.

Liturģijas būtību nosaka trīs punkti. Pirmkārt – tie divi elementi, kas veido dievišķo kalpošanu jeb liturģiju, ir pasludinātais Evaņģēlijs un Kunga miesas un asiņu Sakraments. Kad dievkalpojumā, lai izvairītos no tādām nekārtībām, kādas bija sastopamas Korintas draudzē (1.Kor.11:21-22), tika likvidēts “mīlestības mielasts”, palika sludināšana un Sakraments. Tie nav vienkārši salikti kopā kā divas atšķirīgas lietas, bet gan caurvij viens otru. Kulmans ir norādījis, ka atšķirībā no sinagogas dievkalpojuma, kurā bija tikai Dieva vārda pasludinājums, baznīcas dievkalpojums jau no paša sākuma ir bijis sakramentāls. Tādējādi misionāru sludināšana veda pie Kristības, bet sludināšana draudzē – pie Svētā Vakarēdiena. Pamatā šī galvenā dievkalpojuma kārtība sniedzas atpakaļ līdz pat Jaunās Derības laikam, sk. Ap.d.20:7 u.trpm. Baznīca kā Kristus miesa pulcējas ap Viņa miesu Sakramentā (1.Kor.10:17). Tās sanākšana kopā uz dievkalpojumu ir atbilde uz pavēli un aicinājumu: “To darait mani pieminēdami.” (Lk.22:19) Svētais Vakarēdiens Jaunajā Derībā nav gadījuma rakstura piedeva dievkalpojumam, bet gan kopā sanākšanas mērķis (sk. Ap.d.20:7; 1.Kor.11:20, 33). Tā arī ir atbilde uz jautājumu, vai dievkalpojums pamatā ir domāts baznīcas locekļiem, vai neticīgajiem. Nepārprotami tas ir domāts baznīcēniem, un lai gan tajā var piedalīties arī citi, viņos nedrīkst radīt aplamu vai izkropļotu priekšstatu par notiekošo (sk. 1.Kor.14:23; Kol.4:5).

Sakraments ir konteksts jeb ietvars regulāram Evaņģēlija pasludinājumam, jo tas

tika iedibināts pasludinājuma dēļ, kā Pāvils saka: “Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk” (1.Kor.11:26).

Vēsturiski kristiešu liturģijā Evaņģēlija pasludinājums Vārdā un Sakramentā ir bijis saausts vienā veselumā. Patvaļīgi atmetot vienu pusi, mēs nekādi nespēsim radīt patiesu izpratni par liturģiju un tās nozīmi. Izmantošu laicīgu piemēru – vai būtu daudz tādu teātru, kuri, uzņemoties iestudēt Šekspīra Henriju V, nolemtu to uzvest bez ceturtā un piektā cēliena – kaujas pie Azenkūras un tās sekām. Ja skatītājam nerūp, ka visas lugas vietā tiek parādīti tikai pirmie trīs cēlieni, viņa izpratne par lugu ir visai tālu no ideāla. Saglabājot visu laiku Kristīgās baznīcas pēctecību, Reformācijā skaidri tika izprasta sludināšanas un Sakramenta vienība, kas noteica to, ka liturģija tika svinēta pilnā apjomā “visā godbijībā” vismaz katru svētdienu un svētku dienās (Augsburgas ticības apliecība un tās Apoloģija XXIV artikuls, sal. Augsburgas ticības apliecības apoloģija XV artikuls).* Rīta, vakara un citiem mazākiem dievkalpojumiem, kuri savulaik notika baznīcas sānu kapelās, nav jāaizstāj galvenais dievkalpojums. Šis evaņģēliskais un sakramentālais mantojums tika iznīcināts trīsdesmit (1618.–1648.) gadu postošajā karā, kā arī XVII un XVIII gadsimta piētisma un racionālisma ietekmē. Jaunie apstākļi XIX gadsimta pasaulē neļāva pilnībā atjaunot šo lielo dārgumu.