Cilvēku iemaitātās sirdis

Kad mūsu ticības tēvi sāka atkal par jaunu celt gaismā evaņģēliju, ko Dievs bija atklājis caur Mārtiņu Luteru, to sludināt un mācīt, tad mēs redzam tā laika baznīcā bija ļoti daudz šādu vecaju likumu. Tā sauktie labie darbi. Kas tad bija tie labie darbi?

Tie bija darbi, ar kuriem var nopelnīt pestīšanu. Ak tā? Vai tad ar darbiem to var izdarīt? Apustulis gan tā nemāca. Jā, bet tomēr labie darbi ir nepieciešami,

Bet kas tad ir šie labie darbi?

Un tad izrādās, ka labie darbi jau patiesībā ir vecaju likumu pildīšana. Labie darbi ir svētceļojumi, baznīcas baušļu pildīšana, relikviju pielūgšana, indulģenšu pirkšana un pārdošana un daudz dažādas lietas, kas nav nedz Dieva pavēlētas, nedz Dieva ieviestas.

Kādreiz mēs dzirdam – Mārtiņš Luters esot bijis pret labajiem darbiem. Nebūt nē! Neviens nav vairāk par viņu rakstījis par labajiem darbiem, ko dažādās dzīves kārtās cilvēkiem ir jādara saskaņā ar savu aicinājumu. Bet viņš bija pret tiem darbiem, kas nebija Dieva pavēlēti, bet kurus cilvēki sauca par labiem un Dievam tīkamiem. Un šos pašizdomātos labos darbus darīdami tie biezi vien aizmirsa Dieva baušļus un Viņa mācību. Viņu pašu darbi viņu acīs bija lielāki nekā Dieva pavēles un Dieva darbi.

Tā tas ir vienmēr un visos laikos. Un tāpēc lai gan baznīca savā ārējā izveidojumā apvieno visus tos, kas Dievu teic ar savu muti un apliecina Jēzu Kristu ar savu muti, tomēr patiesībā šī robeža starp baznīcu un pasauli iet vēl dziļāk. Tā ietriecas cauri cilvēka sirdij, un sirds piederībai.

Un te mēs redzam cik dziļi cilvēks ir iemaitāts pie savas sirds, pie savas dvēseles, šo iemaitājumu nevar nekādā veidā izlabot, ar kādām reliģiskām darbībām, dievkalpošanu, mutisku Dieva slavēšanu, rituālu pildīšanu. Visai šai cilvēku reliģiskajai darbībai nav varēšanas un spēka pie cilvēka kaut ko mainīt.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]