Cilvēks un pasaule

Mēs nevaram iedziļināties šajā jautājumā, vienlaicīgi nemēģinot saprast, kas ir cilvēks. Daudzi domā, ka pasaule un cilvēks sāka pastāvēt tīras nejaušības rezultātā. Ja tā būtu bijis, cilvēka esamībai nebūtu nekāda mērķa un tad arī viņa dzīvē nebūtu nekādu ētisku principu – ne katram cilvēkam, ne arī visai sabiedrībai domātu.

Saskaņā ar kristīgo mācību pasauli radīja Dievs. Tādējādi gan pasaules, gan cilvēka pastāvēšanai ir kāds nolūks; cilvēka dzīvei ir nosprausts mērķis.

Vēl kāda ļoti vajadzīga dzīves iezīme ir sadraudzība. Neviens nespēj dzīvot atšķirtībā no pārējās cilvēces. Pat kāds karavīrs, kas apmaldījās džungļos Otrā pasaules kara laikā un tur dzīvoja daudzus gadus, bija nācis no kādas noteiktas sabiedrības daļas un visbeidzot atgriezās pie tās. Gandrīz katrs cilvēks pieder kādai ģimenei. Mums ir zināma sadraudzība un biedriskas attiecības ar radiniekiem, kaimiņiem, darba kolēģiem utt. Mēs esam saistīti arī ar tuvējās apkārtnes, rajona un valsts dzīvi, vienalga, vai šīs teritoriālās vienības ir lielas vai mazas. Neatkarīgi no tā, kādā attīstības posmā tās atrodas, tajās vienmēr pastāvēs kādi sabiedriski iestādījumi. Senos laikos pastāvēja vismaz trīs šādi iestādījumi – ģimene, cilts vadonis un tiesa, kas, iespējams, sastāvēja no tikai no noteikta skaita cilts vecāko locekļu.

Vai nu ap mums esošā pasaule un tās iestādījumi ir vairāk vai mazāk attīstīti, mēs vienmēr esam vienoti sadraudzībā un attiecībās ar citiem. Vienmēr pastāv kāds interešu un spēku kopums, kas izpaužas ikdienas darbā, svētkos, mākslā un amatniecībā, dziesmās un mūzikā, folklorā utt. Uz pasaules nav tādas tautas, kurā tā visa nebūtu. Minēto lietu kopumu mēs saucam par kultūru jeb civilizāciju. Ar to tauta izpauž sevi, savas izjūtas un talantus, savu garu un vēlmes. Neviens cilvēks nekad nespēs atmest sev piemītošās savai tautai raksturīgās īpašības.