Svētā Kristība: Kristāmā persona

Kristāmajai personai vispirms ir jābūt dzīvam cilvēkam (Mt. 28:19 un Mk. 16:15–16). Noraidāma ir mormoņu prakse, kas kristī mirušos. Tāpat arī nedzīvu priekšmetu – kuģu, baznīcas zvanu un citas līdzīgas “kristības” ir bezjēdzīgas. Taču nav svarīgi, vai kristāmā persona ir pieaudzis cilvēks vai bērns.

Ja mēs raugāmies uz bērnu Kristības jautājumu vēsturiski, tad pirmais, kas runā par bērnu Kristību, ir baznīctēvs Irenejs. Viņš apgalvo, ka bērnu Kristība pastāvējusi jau apustuļu laikos. Visticamākais, ka tā praktizēta līdzīgi prozelītu kristībai, ar kuru kristīja arī jūdu ticībai pievērsto pagānu bērnus. No Jaunās Derības mēs zinām, ka Filipos purpura pārdevēja Lidija un cietuma uzraugs tika kristīti kopā ar visu savu saimi (Ap. d. 16). Arī Smirnas Polikarps, mirdams mocekļa nāvē 155. gadā, liecināja, ka viņš kalpojis Tam Kungam 86 gadus, no tā var secināt, ka viņš ticis kristīts bērnībā apustuļu laikos. Vēl kāds moceklis Justīns, saka, ka viņa laikos bijuši daudzi kristieši, kas kļuvuši par tādiem bērnībā. Tātad kristīti kā bērni pirmā gadsimta beigās, kad vēl dzīvs bija apustulis Jānis. 3. gs. baznīctēvs Romas Hipolīts jau sīkāk runā par bērnu Kristību, aprakstīdams arī tās norisi. Tajā pašā gadsimtā Tertuliāns, vērsdamies pret bērnu Kristību, to nesauc par jaunievedumu. Bet Origēns un Kiprians bērnu Kristību uzskata pašu par sevi saprotamu. Ja bērnu Kristība nebūtu praktizēta jau apustuļu laikos, tad noteikti tās ieviešana būtu arī šajā jautājumā radījusi lielus teoloģiskus konfliktus, taču par tādiem baznīcas vēsture klusē.

Tomēr, pat ja mēs varam diezgan droši teikt, ka apustuļu laikos baznīca kristīja bērnus, tad ar to mēs vēl neko neesam panākuši. Piemēram, Pāvila Vēstulēs korintiešiem mēs lasām par dažādiem maldiem, pie kuriem turējās Korintas draudze, cita starpā, arī attiecībā uz Kristību. Bērnu Kristība tikai tad ir legāla, ja mēs to varam pamatot Svētajos Rakstos. Svētie Raksti nepārprotami māca, ka Kristība rada atdzimšanu un atjaunošanos Svētajā Garā un savieno ar Kristu. Tātad tā ir nepieciešama pestīšanai. Luters un citi luterāņu teologi, protams, nenoliedz, ka Dievs var izglābt bērnus arī bez Kristības, taču nenoliedzams fakts ir tas, ka Dievs par to mums neko tiešu Svētajos Rakstos nav atklājis. Šeit nevietā būtu minēt piemēru ar laupītāju pie krusta blakus Kristum, jo pilnīgi iespējams, ka viņš bija kristīts ar Jāņa Kristītāja Kristību.

Tomēr Kristība nevienu neglābj bez ticības. Kristībai gan piemīt reāls spēks, ka tā, Lutera vārdiem sakot, – “dara, ka grēki top piedoti, tā pestī no nāves un velna un dod mūžīgu svētlaimi”, bet tikai tiem “kas tic, kā Dieva apsolījuma vārdi saka”.

Lai gan Luters uzskata, ka bērni spēj ticēt, tomēr Kristība nav pamatota un nav atkarīga no ticības un tās apliecināšanas. Tas attiecas arī uz pieaugušo Kristību. Galvenais Kristībā ir Dieva vārds savienots ar ūdeni. Un, ja tas tā ir, tad Luters pamatoti apgalvo, ka “Kristība ir pareiza, lai arī ticības pietrūkst”. Bērni un pieaugušie ir jākristī tāpēc, ka Tas Kungs ir pavēlējis, lai visi tiktu kristīti. Visi – gan pieaugušie, gan bērni ir iedzimtā grēka varā. Arī dievbijīgu vecāku bērni dzimst ne pēc gara, bet pēc miesas, un, lai tie tiktu Dieva valstībā, tiem ir jāatdzimst caur ūdeni un garu (Jņ. 3:5–6). Tādēļ arī Kristus norāja savus mācekļus, kuri neļāva mazos bērnus nest pie Viņa: “Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Patiesi Es jums saku: kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.” (Mk. 10:14–15) Tātad galvenais iemesls, kādēļ mēs kristījam gan bērnus, gan pieaugušos, ir iedzimtais grēks un velna vara, kurā atrodas ikviens, kas nav kristīts un netic. Šo atziņu labi formulējis H. Zasse: “Tādēļ mēs kristām bērnus, it kā tie būtu pieauguši, tieši tāpat kā mēs kristām pieaugušos, it kā tie būtu bērni. Lai ko arī mums pieaugušajiem, un mūsu izpratnei par personu, nozīmētu atšķirība starp bērnu un pieaugušo, tomēr Dieva priekšā tam nav nozīmes. Viņa priekšā persona ir persona, neatkarīgi no vecuma tā ir vai nu Ādama vai Dieva bērns.”

Bez tā iemesla, ka Kristība nav atkarīga no kristāmās personas ticības kā papildus faktors, jautājumā par bērnu ticības nozīmi, ir atziņa, ka Kristība nav tikai vienreizējs akts, bet tā turpinās visu kristītās personas mūžu. Lai gan Kristība sniedz grēku piedošanu un mūžīgo dzīvi, tiklīdz tā ir veikta, tomēr atjaunošana, kas iesākas Kristības brīdī, turpinās visu mūžu un pilnībā tiek pabeigta līdz ar nāvi un augšāmcelšanos.