Kristāmie
Svētie Raksti māca, ka ir jākristī gan pieaugušie, gan bērni. Runājot par pieaugušajiem, Raksti skaidri norāda, ka ir jākristī vienīgi tie, kuri tic Kristum un apliecina Viņu (Ap.d.2:41; 8:36-38). Bērni ir jākristī, ja to vēlas vai nu viņu vecāki, vai aizbildņi (Mk.10:13-16). Luteriskā baznīca allaž ir nosodījusi katoļu praktizētās slepenās Kristības, par kurām netiek informēti vacāki un kuras neatbilst Rakstu normām. Tādēļ mēs kristām vienīgi tādus bērnus, kurus vēlas kristīt viņu vecāki vai aizbildņi.
Raksti nepārprotami māca, ka ir jākristī zīdaiņi (skat. Mk.10:13-16 un Kol.2:11-12). Galvenie Rakstos sniegtie pamatojumi zīdaiņu kristīšanai ir šādi:
- Zīdaiņi ir miesa no miesas un kā tādi ir pazuduši grēkā (Ps.51:5; Jņ.3:5-6).
- Dievs vēlas, lai arī zīdaiņi atdzimtu un tiktu pestīti (Mk.10:13-16), Kristībā tiekot vesti pie Kristus (Lk.18:15-17).
- Līdzeklis, ar kura palīdzību zīdaiņi tiek vesti pie Kristus, ir Kristība (Tit.3:5-6; 1.Pēt.3:21; Kol.2:11-12).
Tādēļ zīdaiņi ir jākristī.
Raksti skaidri vēsta, ka agrīnajā kristīgajā Baznīcā ticīgie tika kristīti “ar visu saimi” (1.Kor.1:16; Ap.d.11:14; 16:15, 33). Ja kāds noliedz, ka tas ietvēra arī zīdaiņus, viņam ir jāsniedz pamatojums šādam apgalvojumam.
Uz iebildumu, ka zīdaiņu kristīšana nav minēta Bībelē un tādēļ tā netika praktizēta apustuļu laikos, mēs atbildam, ka šis arguments nav vērā ņemams, jo zīdaiņu kristīšana nav pieminēta, iespējams, vienkārši tādēļ, ka tā bija pati par sevi saprotama.
No Kol.2:11-12 mēs zinām, ka Kristība Jaunajā Derībā aizstāja apgraizīšanu – sakramentu [jūdu derības zīmi], kurš visiem vīriešu dzimtas zīdaiņiem tika izpildīts astotajā dienā pēc viņu dzimšanas. Ar šo faktu vien pietiek, lai pierādītu nepieciešamību kristīt zīdaiņus, it īpaši tādēļ, ka mūsu Kungs pavēlēja saviem apustuļiem kristīt un tādējādi darīt par mācekļiem visas tautas. ar ko parasti tiek saprasti arī bērni.
Īsāk sakot, Raksti gan tiešā, gan netiešā veidā pavēl zīdaiņu kristīšanu, tādēļ kristīgajai Baznīcai nav jāuztraucas par jūsmotāju un fanātiķu nepamatotajiem iebildumiem šajā jomā, kuri galvenokārt oponē zīdaiņu kristīšanai ar argumentu, ka viņi nav spējīgi ticēt.
Raksti skaidri atklāj, ka mazi bērni spēj ticēt (Mt.18:2-6; Mk.10:13-16; Lk.18:15-17; 1.Jņ.2:13). Viņu ticība nav arī tikai “potenciāla ticība” (iespēja ticēt), bet gan aktuāla ticība jeb tieša ticība, kura patiešām uzņem Kristībā piedāvātos apsolījumus.
Ja tiek iebilsts, ka mēs nespējam uztvert vai virzīt zīdaiņu ticību, mēs atbildam, ka mēs nespējam uztvert vai vadīt arī pieaugušo ticību, kad viņi ir aizmiguši vai atrodas bezsamaņas stāvoklī. Tomēr jautājums nav, vai mēs spējam ar prātu aptvert ticības noslēpumus, bet vai tie tiek mācīti Rakstos.
Runājot par zīdaiņu kristīšanu, vēsture pierāda, ka tā bija vispārpieņemta otrajā gadsimtā. Origēns piemin* to kā vispārpieņemtu praksi, savukārt Tertuliāns apliecina, ka tā bija dominējošā tradīcija, lai arī pats tai nepiekrita herētisku apsvērumu dēļ**.
Runājot par kristiešu zīdaiņiem, kuri mirst nekristīti, vislabāk ir novēlēt viņus Dieva bezgalīgajai žēlastībai, jo Viņš spēj izraisīt ticību arī bez žēlastības līdzekļu starpniecības (Lk.1:44, sal. ar Lk.1:15 un ar Vecās Derības sieviešu dzimtas zīdaiņiem, kuri netika apgraizīti). Runājot par neticīgo un pagānu zīdaiņiem, mēs neuzdrīkstamies apgalvot, ka viņi nav pestīti (Ef.2:12). Šeit mēs drīzāk saskaramies ar Dieva neizdibināmo prātu (Rom.11:33), attiecībā uz kuru Konkordijas formula mūs brīdina, ka
“šīs lietas mums nav nedz jāpārdomā, nedz jāizspriež, nedz jāinteresējas par tām”.
Nedzīvu lietu (piem., zvanu, kuģu) iesvētīšana jeb kristīšana ir ņirgāšanās par Kristību un visiem patiesiem kristiešiem tā būtu jānosoda.
Ņemot vērā 1.Kor.15:29, nevar arī apgalvot, ka ir iespējams kristīties mirušu cilvēku vietā, kuri nav saņēmuši šo sakramentu (mormoņi). Prepozīcijai ὑπέρ grieķu valodas tekstā, bez šaubām, ir
* – “Baznīca vēl no apustuîiem saņēma tradīciju veikt bērnu Kristību.”
** – Tertuliāns noraidīja mācību par iedzimto grēku.
Līdzīgās e-publikācijas