Pārdomas par sprediķošanu gadu mijā

Perikope (Lk.2:21) ņemta no t.s. Pirmās jeb Vecās perikopju rindas. Šis teksts labi iekļaujas Baznīcas liturģiskajā gadā – kalendāri un tematiski.

Kalendāri tāpēc, ka šim tekstam ir strikta kalendārā piesaiste – Jaungada diena ir tieši astotajā dienā pēc Kristus dzimšanas svētkiem un sakrīt ar šajā fragmentā aprakstītajiem notikumiem astotajā dienā pēc Jēzus dzimšanas, bet tematiski – tāpēc, ka šajā Rakstu fragmentā vēstīts par vairākām ticības pamattēmām, kas kalpo par nozīmīgu atgādinājumu kristietim sekulārajā (salīdzinājumā ar liturģisko) gadu mijā.

Šis pants Lūkas evaņģēlijā veido tādu kā pāreju no Jēzus dzimšanas stāsta uz tiem notikumiem, kad miesā nākušais Kungs pirmo reizi ierodas Savā templī un saņem slavu un pielūgšanu no Sīmeana un Annas. Lai šo notikumu labāk saprastu, ir jāapzinās, ka Lūka ar īpašu nolūku izvēlas iekļaut šo notikumu savā evaņģēlijā. Par to liecina paralēles ar Jāņa Kristītāja dzimšanas aprakstu, kurā arī ir pieminēta apgraizīšana astotajā dienā un vārda došana. Domājams, tādējādi Lūka grib norādīt uz ciešo saikni starp veco un jauno derību – vecās derības apsolījumiem un to piepildījumu jaunajā derībā.

Pārdomas par šo visai lakonisko tekstu saistās ar vairākām tēmām, kas būtu iedalāmas trīs lielākās grupās:

• apgraizīšana un ar to saistītā tematika,
• vārda došanas notikums un ar to saistītā personvārda teoloģija un
• ko tas nozīmē mums šodien mūsu ticības dzīvē.

[Pārpublicēts no LELB Teoloģijas žurnāls Nr.2 (2008)]