Astotā diena

“Astoņu dienu vecumā ikviens no vīriešu kārtas jūsu vidū lai top apgraizīts.” [1.Moz.17:12]

Tāda ir pirmā atbilde uz jautājumu: kādēļ Dievs ir gribējis, lai bērniņi tiktu apgraizīti astotajā dienā, proti – tādēļ, ka Viņam tā labpaticis. Tālāk iespējams norādīt vēl kādus ticamus iemeslus, kuru minēšana mums nekādus draudus nerada, proti – varbūt Dievs to darījis tādēļ, lai pasaudzētu jaundzimušo, kas tikko pārcietis sāpes un grūtības dzemdību laikā, ka viņš nenomirtu.

Jo apslēptajā nozīmē astotā diena norāda uz nākamo dzīvi. Kristus ir gulējis kapā visu sabatu, tas ir, septīto dienu, un augšāmcēlies dienā, kas seko sabatam. Tā ir astotā diena un jaunas nedēļas sākums, pēc kura citas dienas vairs netiek skaitītas. Jo Kristus ar savu nāvi ir noslēdzis šī laika nedēļu un astotajā dienā iegājis citā dzīvē, kurā dienas vairs netiek skaitītas – tur ir tikai viena vienīga, mūžīga diena, kurai nakts vairs neseko.

Tas ir gudri, meistarīgi un kristīgi izdomāts – astotā diena ir mūžīgā diena. Jo, kad Kristus ceļas augšām, Viņš vairs nedzīvo tur, kur tiek skaitītas dienas, nedēļas, mēneši vai vēl kādi citi laiki, bet mūžīgajā dzīvē, kam gan ir iesākums, bet nav gala. Un šajā dzīvē tiks piepildīta īstā apgraizīšana. Jo tur tiks apgraizītas ne tikai sirdis – kas šeit var notikt tikai ticībā – bet visa miesa, visa cilvēka būtne tiks šķīstīta no visiem tās trūkumiem, vājībām, neziņas, kārībām, grēkiem un nešķīstības, kļūstot par nemirstīgu miesu.