Dievs sniedza godpilnu un spožu pierādījumu par Sevi

“.. mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas ar Savu augšāmcelšanos no mirušiem Svētajā Garā atklājies kā Dieva Dēls spēkā.” [Rom.1:4]

Jēzus paveiktie godības pilnie brīnumdarbi bija kā dievišķs un neapgāžams pierādījums tam, ka Jēzus liecība par Sevi ir patiesa. Un tomēr, lai arī cik lielas bija šīs zīmes un brīnumi, Dievs galu galā sniedza vēl daudz godpilnāku un spožāku pierādījumu par Sevi ar Sava Vienpiedzimušā Dēla augšāmcelšanu no mirušajiem. Šāds pierādījums, netika dots nevienam no lielākajiem Vecās Derības vēstnešiem un Dieva praviešiem.

Jau ilgi pirms Lieldienām Jēzus gan privāti, gan publiski, gan draugu, gan ienaidnieku priekšā bija pasludinājis, ka Viņa augšāmcelšanās būs tas brīnumainais darbs, ar kuru Viņš apzīmogos liecības par Sevi patiesumu un arī visu pārējo Savu brīnumdarbu dievišķumu. Jau pašā Savas kalpošanas sākumā Viņš jūdiem sniedza atbildi uz viņu jautājumu par līdzekļiem, ko Viņš izmantos, lai pierādītu Savu dievišķo spēku. “Sagraujiet šo Templi,” Viņš teica, runājot par Savu miesu, “un Es to trijās dienās atkal uzcelšu.” [Jņ.2:19] Tuvojoties krustā sišanas laikam, Viņš bieži un skaidri runāja par augšāmcelšanos, kas sekos Viņa nāvei. Pat Savā pēdējā tiesā Jēzus saviem tiesnešiem parādīja, ka Viņa nāve un kaps būs pēdējie Viņa pazemojuma stāvokļa soļi un ka tūlīt pēc tam atklāsies Viņa dievišķais spēks un Viņa godība.

Vai Jēzus pildīja šo solījumu? Viņš tiešām to izdarīja! Ar pirmajiem rīta stariem trešajā dienā pēc Viņa apkaunojošās nāves pie krusta Viņa pagodinātais ķermenis izgāja cauri kapakmenim, nesalaužot tā zīmogu, līdzīgi kā gaisma izspiežas cauri stiklam, to nesaplēšot. Tad eņģelis nokāpa no debesīm un, zemei ​​trīcot, noripināja akmeni, lai parādītu, ka kaps ir tukšs. Tiem, kas meklēja Jēzus līķi, lai to svaidītu, viņš teica: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Šeit Viņa nav, Viņš ir augšāmcēlies!” [Lk.24:5-6] Šis vārds: “Tas Kungs ir augšāmcēlies!” gāja zibens ātrumā no mutes mutē, kā Dieva trompetes skanējums visās zemēs un visos gadsimtos līdz pat mūsdienām. Šis vārds ar dievišķo spēku ir pierādījis savu patiesību miljoniem siržu, kuras ir pamodušās, tikušas atdzīvinātas, atjaunotas un kurām ir dāvāts Debesu miers.

Ak, cik labs, stingrs un nesatricināms pamats ir mūsu priecīgajai ticības apliecināšanai!

Jēzus ir Dieva Dēls. Viņa augšāmcelšanās ar neaptveramu lielumu parāda, ka Viņa spēks nebeidzās ar nāvi, – ar nāvi, kas apstādina pat varenākos cilvēkus pasaulē. Nāves brīdī beidzas visa mūsu gudrība, visi mūsu projekti un plāni, – beidzas viss, tikai ne Jēzus teiktais. Viņš to noteica, un Viņa augšāmcelšanās to pierādīja. Cilvēks var pacelties augstākajos varas amatos uz šīs zemes, – var pacelties tik augstu, ka citi sāk viņu pat pielūgt vai arī viņš sāk pielūgt pats sevi, un tomēr viņš paliek niecība, kam jātop par pīšļiem. Kad draud nāve, viņš vairs nevar sev palīdzēt. Turpretim Jēzum, lai gan Viņa cilvēciskā daba ļāva Viņam mirt, bija vēl cita daba, kuru nāve nevarēja izdzēst. Šī cita daba bija pietiekami spēcīga, lai trīs dienu laikā atkal uzceltu iznīcināto Viņa miesas templi — tieši tā, kā Viņš bija solījis. No Jēzus Kristus augšāmcelšanās mēs saprotam, ka Viņš ir varenāks pār šīs pasaules šausmu un nāves ķēniņu, mēs saprotam, ka Viņš ir dzīvības Valdnieks. Viņš ir patiess Dievs un pati mūžīgā dzīvība.