Elles un nāves atslēgas

“Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.” [Atkl.1:18]

Tā kā Kristus ir gan patiess cilvēks, gan patiess dzīvais Dievs, tad Viņš bez šaubām jau no mūžības ir glabājis elles un nāves atslēgas, un Viņam ir bijusi pilnīga vara pār tām. Ir acīmredzami, ka, runājot šodienas teksta vārdus, Viņš gribēja paziņot, ka ir saņēmis elles un nāves atslēgas kā Savas augšāmcelšanās augļus. Tāpēc Viņam tagad šīs atslēgas ir citā un ļoti īpašā nozīmē.

Kāda veida atslēgas var atslēgt nāvi un elli, atjaunojot cilvēku dzīvībā, un aizvest no elles uz Debesīm? Tā kā tas ir grēks, kas mūs noveda nāves varā un uz elles sliekšņa, mūs nevar glābt nekas cits kā vien pilnīga taisnība Dieva priekšā. Šī arī ir tā taisnība, ko Kristus atklāja mums, kad Viņš atgriezās dzīvībā un ar godību augšāmcēlās no kapa. Dievs paredzēja cilvēka grēkā krišanu, bet Viņš nevēlējās, lai pat viena būtne, kas radīta pēc Viņa līdzības, ietu bojā un pazustu. Savas neaptveramās mīlestības dēļ Viņš noslēdza vienošanos ar Savu Dēlu, ka Dēls pieņems cilvēka dabu, uzņemsies visu cilvēku grēkus kā Savus grēkus un tad cietīs un mirs, lai tos izpirktu. Tēvs no Savas puses apņēmās pieskaitīt Sava Dēla veikto Izpirkšanu visiem cilvēkiem, pasludinot tos tādējādi par taisnotiem un pieņemot visus, kas to atzīst ticībā. Un lūk, Dieva Dēls ar Savu neaptveramo mīlestību pats piekrita šādam – priekš mums brīnišķīgam – līgumam, kļūstot par patiesu cilvēku laikā, kas tam bija izvēlēts no mūžības. Ikreiz, kad mēs uzskatām svēto Dievcilvēku no Viņa ieņemšanas brīža Vissvētākās Jaunavas Marijas klēpī līdz Viņa atdusai zemes klēpī, mums ir jāredz, ka Viņš visu Savu mūžu nesa mūsu grēku slogu un ka bija nepieciešamība par mūsu grēkiem saņemt sodu.

Tomēr kas tad notika? Paša Dieva Tēva uzmodināts, Kristus augšāmcēlās trešajā dienā pēc Savas nāves pie krusta. Agrāk noliekts no mūsu grēku smaguma, tagad Viņš ir Mierinātājs, kas ir pilnīgi brīvs no šiem grēkiem. Kādreiz Viņš mūsu grēku dēļ uzņēmās kalpa lomu, pat pazemīgi staigādams savu ienaidnieku vidū, bet šodien Viņš ir tērpies ķēnišķīgā godībā, atklājot sevi tikai Saviem ticīgajiem. Toreiz mūsu grēku dēļ Pats Tēvs Viņu nosodīja kā vainīgu, kas pelnījis nāvi, bet tagad Viņš ir brīvs gan Debesīs, gan virs zemes no šī visa parāda un soda. Mūsu grēku dēļ Viņš tika iemests parādnieku nāves un elles cietumā, bet vēlāk tika atbrīvots, Pats samaksādams ikviena cilvēka parādu. Tas, kurš kādreiz bija Dieva dusmu objekts, tagad spīd kā tūkstoš saules ar Viņa Tēva pilnīgu labvēlību un žēlastību. Mūsu grēku dēļ Viņš reiz nopūtās, vaidēja un cīnījās kā Tas, kuram bija iedūries elles čūskas indīgais dzelonis Viņa papēdī. Taču šodien mēs redzam Viņu triumfējam, kamēr sātans bezspēcīgs raustās ar sadragātu galvu zem Visvarenā Uzvarētāja kājas. Mūsu grēku dēļ, reiz cīnījies ar nāvi un ar atklātu atriebību ticis aprīts kā nāves upuris, Viņš tagad ir ietērpts godības pilnā miesā, un nāves dzelonis ir salauzts. Tas, kurš kādreiz sauca: “Es esmu tārps un ne cilvēks” [Ps.22:7], tagad dievišķā varenībā pasludina: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.” [Mt.28:18]